— Draugi, —viņš sacīja, —tagad tuvojas mana stunda.
Es kaunos, ka jūs mani redzēsit, tomēr baidos palikt viens. Drīz viņi ienāks un piesies manas rokas un kājas tur pie tā krēsla. Ak vai, tas jādara, viņi apgalvo, ka es savā ārprātā varu iznīcināt visu, kas gadītos pie rokas.
— Ziniet, — Skrabs atteica, — protams, man ļoti žēl, ka esat noburts, bet ko šie nelieši darīs ar mums, kad viņi atnāks jūs saistīt? Tie runāja, ka likšot mūs cietumā. Un mums ļoti nepatīk tās tumšās vietas. Mums labāk gribētos palikt te… līdz jums kļūs labāk… ja mēs drīkstam.
— Tā ir laba doma, — bruņinieks sacīja. — Parasti manā ļaunajā stundā kopā ar mani paliek vienīgi pati Karaliene. Viņa tik maigi rūpējas par manu godu, ka nekādi nevēlas pieļaut, lai manus ārprāta lēkmē izkliegtos vārdus dzirdētu vēl kādas —ne tikai viņas —ausis. Tomēr man neizdosies viegli pierunāt savus kalpus pundurus, lai atstāj jūs pie manis. Un, manuprāt, es jau tagad dzirdu uz kāpnēm viņu klusos soļus. Izejiet pa tām durvīm, tās veras uz manām pārējām istabām. Un tur vai nu gaidiet, līdz viņi būs mani atsējuši, vai, ja gribat, atgriezieties un sēdiet manas trakuma lēkmes laikā šepat.
Ceļinieki, paklausīdami viņa norādījumiem, izgāja no istabas pa durvīm, kuras līdz šim vēl nebija redzējuši atvērtas. Tādējādi viņi, patīkami pārsteigti, nokļuva nevis tumsā, bet apgaismotā gaitenī. Viņi mēģināja atvērtvairākas durvis un atrada (un tas bija ļoti vajadzīgi) ūdens trauku, kur nomazgāties, un pat spoguli.
— Viņš pat neieminējās, lai pirms vakariņām nomazgājamies, — sacīja Džila, slaucīdama seju. — Savtīgais un patmīlīgais sivēnaste.
— Vai dosimies atpakaļ vērot burvestību vai paliksim šeit? —vaicāja Skrabs.
— Es balsoju par to, ka jāpaliek šeit. Es negribētu to redzēt, — sacīja Džila. Tomēr tajā pašā laikā viņu mazliet urdīja ziņkāre.
— Nē, iesim atpakaļ, — ierosināja Purvaspīdonis. — Mēs varētu iegūt kādas ziņas, un mums noder jebkura. Esmu pārliecināts, ka šī Karaliene ir ragana un mūsu ienaidniece. Un šie "zemessargi", mūs ieraudzījuši, iegāzīs pa galvu. Šajā zemē tik stipri ož pēc briesmām, meliem, maģijas un nodevības, krietni vairāk nekā jebkur citur, kur esmu to visu saodis. Mums jātur vaļā gan acis, gan ausis.
Viņi atgriezās atpakaļ gaitenī un uzmanīgi atgrūda vaļā durvis.
— Viss kārtībā, — sacīja Skrabs, ar to domādams, ka istabā nav zemessargu. Tā nu visi atgriezās telpā, kur bija vakariņojuši.
Galvenās durvis tagad bija aizvērtas, apslēpjot aizkaru, kuru viņi bija atbīdījuši, ienākot pirmoreiz. Bruņinieks sēdēja dīvaina izskata sudraba krēslā, ap potītēm, ceļgaliem, elkoņiem, roku locītavām un vidukli viņam vijās virves. Viņa piere bija nosvīdusi un seja saviebta ciešanās.
— Nāciet iekšā, draugi, — viņš sacīja, pacēlis acis augšup. — Lēkme vēl nav sākusies. Netrokšņojiet, jo es okšķerim kambarsulainim sacīju, ka jūs guļat. Ak… jūtu to tuvojamies. Aši! Klausieties, kamēr es vēl valdu pār savām izjūtām. Kad uznāks lēkme, tad ļoti var būt, ka es lūgšos un prasīšu — gan diedelēdams, gan draudēdams —, lai jūs atraisāt virves. Viņi stāsta, ka es tā darot. Es piesaukšu jūs pie visa, kas svēts, un pie visa, kas nešķists. Taču neklausieties manī. Nocietiniet sirdis un aizbāziet ausis. Kamēr es būšu saistīts, jums nevajadzēs baidīties. Bet, ja es izkļūšu no krēsla, tad pirmām kārtām atgriezīsies mans ārprāts un pēc tam… —Viņš nodrebinājās. — Es pārvērtīšos par riebīgu čūsku.
— Nē, nebaidieties, ka mēs jūs izlaidīsim no acīm, — Purvaspīdonis viņu mierināja. — Mums nav vēlēšanās satikties nedz ar vājprātīgiem cilvēkiem, nedz čūskām.
— Nekādā ziņā, — reizē noteica Skrabs un Džila.
— Tomēr, — Purvaspīdonis viņiem iečukstēja, — nebūsim īpaši pārliecināti. Jāsaglabā modrība. Ziniet, visu citu mēs jau esam saputrojuši. Viņš būs viltīgs. Ja ieskriesies, es nebrīnīšos ne par ko. Vai varam paļauties viens uz otru? Vai varam apsolīt, ka nepieskarsimies virvēm, lai ko viņš teiktu? Lai ko viņš teiktu, vai saprotat?
— Jā gan! — atsaucās Skrabs.
— Pasaulē nav nekā tāda, ko viņš varētu pateikt vai izdarīt, kas liktu mainīt domas, — solījās Džila.
— Kuš! Kaut kas notiek, — nočukstēja Purvaspīdonis.
Bruņinieks vaidēja. Viņa seja bija bāla, virves viņam
darīja sāpes. Un vai nu tāpēc, ka Džilai sametās viņa žēl, vai cita iemesla dēļ meitenei šķita, ka bruņinieks izskatās patīkamāks nekā līdz šim.
— Ak, —viņš nokunkstējās. — Burvestības, burvestības… stingais, samežģītais, aukstais, lipīgais ļaunās maģijas tīkls. Dzīvs aprakts. Ievilkts dziļi pazemē, tumsā, kas melna kā sodrēji… Cik gadu pagājis?… Vai esmu te, bedrē, nodzīvojis desmit vai tūkstoš gadu? Visapkārt tārpi, ne vīri. Ak, esiet žēlīgi! Atbrīvojiet mani, ļaujiet man iet atpakaļ! Ļaujiet man sajust vēju un redzēt debesis… Tur bija mazs ezeriņš. Kad skatījās lejup, ūdenī varēja redzēt kokus atspīdam ar lapotnēm uz leju, un dziļi, ļoti dziļi zem tiem zilgoja debesis.
To visu viņš bija runājis klusi, tagad bruņinieks pacēla acis, stingri ielūkojās pārējiem acīs un skaidri un gaiši uzsauca:
