Mēs atgriezīsimies, senvalodā apsolīja Safira, pārvērzdama šos vienkāršos vārdus nepārkāpjamā zvērestā.
- Mēs atgriezīsimies, Eragons atkārtoja, apzīmogojot abu likteni.
Gandarīts par saņemto solījumu, Oromiss pasniedzās pēc sarkana izšūta maisiņa un atvilka tā auklas. Nojauzdams, ka tev būs jādodas projām, esmu sagatavojis tev, Eragon, trīs dāvanas. Vispirms elfs no maisiņa izvilka sudraba blašķi. Te ir ar manām burvestībām uzlabots fēlnirvs. Šī dzira atjaunos tev spēkus, kad nekas cits vairs nelīdzēs, turklāt var izrādīties, ka dzēriens tev noder arī citos apstākļos. Lieto šo fēlnirvu prātīgi es paguvu pagatavot vien dažus malkus burvju šķidruma.
Pasniedzis blašķi Eragonam, Oromiss izņēma no maisiņa garu, melni zilu zobena jostu. Pasvārstījis to rokās, jauneklis nosprieda, ka josta ir neparasti bieza un smaga. To greznoja liānu vīteņu rakstā izausti pavedieni. Oromisa iedrošināts, Eragons pavilka lentīti jostas galā. Kad jostas vidus paslīdēja sāņus, atklājot divpadsmit dimantus, katru apmēram collu diametrā, Eragonam aizrāvās elpa. Četri dimanti bija caurspīdīgi, četri melni, bet pārējie krāsaini: sarkans, zils, dzeltens un brūns. Pirmajos saules staros tie zaigoja auksti un spoži kā ledus, mezdami daudzkrāsainas atblāzmas uz Eragona plaukstām.
- Skolotāj… Jauneklis papurināja galvu, krietnu brīdi nespēdams izdvest ne vārda. Vai ir droši ko tādu uzticēt man?
- Sargā to labi, lai nevienam nerastos kārdinājums jostu nozagt. Tā savulaik piederēja Belotam Viedajam tu par viņu lasīji atmiņās par Tumsas gada notikumiem un tiek uzskatīta par vienu no Jātnieku lielākajiem dārgumiem. Šie ir vērtīgākie dārgakmeņi, ko Jātnieki visos savas pastāvēšanas gados spējuši sameklēt. Dažus mēs iemainījām no rūķiem. Citus ieguvām kaujā vai izrakām no zemes paši. Akmeņiem nav maģiska spēka, taču tu vari tos izmantot kā savas enerģijas glabātavu, lai vajadzības gadījumā tev būtu iespēja pasmelties no šīs rezerves. Šī josta kopā ar Zaroka spala pogā iestrādāto rubīnu ļaus tev uzkrāt pietiekamu daudzumu enerģijas, lai kaujas laikā, izmantojot burvestības vai pat stājoties pretī ienaidnieka burvjiem, tu pārāk nenokausētu sevi.
Pašu pēdējo Oromiss izvilka ne pārāk resnu vīstoklīti, kas bija paslēpts koksnes futrālī ar reljefu Menojas koka attēlu. Atritinājis loksni, Eragons saprata, ka tas ir dzejolis, ko viņš nolasīja Agaeti Blodhren laikā. Tas bija pārrakstīts Oromisa izsmalcināti kaligrāfiskajā rokrakstā un ilustrēts ar elfa izcilajiem tintes gleznojumiem. Katras četrrindes pirmo zīmi veidoja uzgleznotu augu un dzīvnieku savijums, bet vārdu kolonnas un attēlus ierāmēja smalki spirālveida raksti.
- Man likās, Oromiss noteica, ka tu labprāt paglabātu vienu dzejoļa norakstu pie sevis.
Eragons stāvēja ar divpadsmit neaptverami vērtīgajiem dimantiem vienā rokā un Oromisa vīstokli otrā un saprata, ka dzejolis viņam šķiet krietni dārgāks par jostu. Jauneklis paklanījās; pateicības jūtu pārpilnība ļāva Eragonam pateikt vien divus vienkāršus vārdus: Paldies, skolotāj.
Tad Oromiss pārsteidza Eragonu, aizsākdams elfu tradicionālo sveicienu un tādējādi izrādīdams īpašu godu savam māceklim: Lai veiksme smaida pār tevi!
- Lai zvaigznes sargā tevi.
- Un lai miers iemājo tavā sirdī, pabeidza elfs ar sudrabainajiem matiem. Tad viņš atkārtoja šo pašu rituālu ar Safiru. Tagad lidojiet ātri kā ziemeļu vējš un ziniet, ka jūs abi Safira Spožzvīņe un Eragons Ēnkāvis nesat līdzi Oromisa, Trandurina nama pēdējās atvases, pazīstama arī kā Sērojošā Zintnieka un Veselā Kropļa, svētību.
Un arī manējo, piebilda Glēdrs. Pastiepis kaklu, pūķis ar degungalu pieskārās Safiras degungalam. Viņa zelta acis uzmirdzēja kā gailošu ogļu atvari. Gādā par savu sirdi, Safira. Safira par atbildi dobji iedūcās.
Viņi visi vēlreiz sirsnīgi atvadījās. Safira pacēlās virs Duveldenvārdenas biezokņiem, un Oromiss ar Glēdru uz kraujas malas saruka arvien mazāki. Par spīti Elesmērā piedzīvotajām grūtībām, Eragons zināja, ka viņam pietrūks elfu, jo šeit viņš pirmo reizi kopš bēgšanas no Palankāra ielejas bija atkal juties kā mājās.
"Es dodos projām no šīs meža pilsētas kā gluži cits cilvēks," viņš nodomāja un, ciešāk pieķēries Safirai, aizvēra acis.
Pirms satikt Oriku, viņi piestāja vēl vienā vietā Tialdari namā. Safira uzmanīgi nolaidās iežogotajā dārzā, lai ar asti vai ķetnām nenolauztu kādu retu puķi. Negaidīdams, kad pūķis pietupsies, Eragons nolēca zemē. Vēl pirms neilga laika šāda pārgalvība būtu beigusies ar savainojumu vai asām sāpēm mugurā.
No nama iznāca kāds elfs, pieskārās lūpām ar īkšķi un rādītājpirkstu un apvaicājās, kā var pakalpot. Eragons lūdza audienci pie Islanzadi. Lūdzu, pagaidi šeit, Sidrabroci, elfs sacīja.
