Nepagāja ne piecas minūtes, kad no Tialdari nama dziļumiem parādījās pati karaliene. Viņas sarkanā tunika atgādināja asins lāsi starp balti tērptajiem elfu augstmaņiem un galma dāmām, kas viņu pavadīja. Sasveicinājusies atbilstoši etiķetei, Islanzadi sacīja: Oromiss man pavēstīja par tavu vēlmi doties projām no Elesmēras. Man jūsu aizlidošana liekas pārsteidzīga, tomēr neviens nevar pretoties likteņa gribai.
- Nē, Jūsu Augstība… Jūsu Augstība, pirms došanās projām no Elesmēras mēs atnācām jums pateikties. Jūs bijāt ļoti laipna, tāpēc sakām paldies jums un jūsu namam par drānām, mitekli un dienišķo maizi. Mēs esam jūsu parādnieki.
- Par parādiem, Jātniek, nevar būt ne runas. Mēs tikai atmaksājām niecīgu daļiņu no tā, kas pienācās jums un pūķiem par mūsu nožēlojamo nespēju rīkoties Kritiena laikā. Tomēr esmu gandarīta, ka novērtējat mūsu viesmīlību. Karaliene uz brīdi apklusa. Kad nonāksiet Surdā, nododiet manus karaliskos sveicienus lēdijai Nasuadai un karalim Orinam un dariet viņiem zināmu, ka mūsu karaspēks drīzumā uzbruks Impērijas ziemeļiem. Ja mums uzsmaidīs veiksme, pārsteigsim Galbatoriksu nesagatavotu un ar laiku sašķelsim viņa armiju uz pusēm.
- Kā pavēlat!
- Tāpat jums ir jāzina, ka esmu nosūtījusi divpadsmit mūsu labākos zintniekus uz Surdu. Ja tu vēl būsi dzīvs, kad viņi ieradīsies Aberonā, elfu burvji stāsies tavā pkkļautībā un darīs visu iespējamo, lai dienu un nakti pasargātu tevi no briesmām.
- Paldies, Jūsu Augstība!
Islanzadi pastiepa roku, un viens no elfu augstmaņiem pasniedza viņai seklu, vienkāršu koka kasti. Oromiss tev jau pasniedza savas dāvanas, tagad pienākusi mana kārta. Lai tās tev atgādina par laiku, ko pavadīji kopā ar mums zem tumšajām priedēm. Viņa atvēra kasti tajā, guldīts uz samta, atradās garš, tumšs, izliekts loks ar savītiem galiem. Loka rokas balstu un plecus rotāja sudraba plāksnītes ar kizila lapu gravējumu. Līdzās.ierocim atradās bultu maks ar jaunām bultām, ko greznoja baltas gulbja spalvas. Tagad, kad esi ieguvis mūsu spēku, tev pienākas viens no mūsu lokiem. Es pati to izdziedāju no īves. Stiegra nekad nepārtrūks. Un, kamēr vien tu izmantosi šīs bultas, tev būs grūti netrāpīt mērķim pat brāzmainā vējā.
Eragonu kārtējo reizi pārsteidza elfu dāsnums. Jauneklis paklanījās. Ko gan es varu teikt, Jūsu Augstība? Tas, ka jūs uzticat man savu roku darinājumu, man ir milzīgs gods.
Islanzadi pamāja, it kā piekristu viņam, tad pagāja pāris soļu viņam garām un sacīja: Safira, tev es nekādas dāvanas neatnesu, jo nespēju iedomāties, kas tev varētu noderēt, bet, ja Elesmērā ir jel kas, ko tu vēlies, saki un tu to saņemsi.
Pūķiem, Safira atbildēja, nav nepieciešamas mantas, lai viņi justos laimīgi. Kam gan mums dārgumi, ja mūsu āda ir krāšņāka par jebkuru bagātību krātuvi? Nē, man ir gana ar laipnību, ko jūs izrādījāt Eragonam.
Islanzadi novēlēja viņiem laimīgu ceļu. Tad karaliene pagriezās un, sarkanajam apmetnim uzplandot, devās projām no dārza. Pie ieejas namā viņa apstājās un sacīja: Ak jā, Eragon?
- Jā, Jūsu Augstība!
- Kad tu satiksi Arju, lūdzu, nodod viņai, ka ļoti viņu mīlu un ka Elesmērā viņas ļoti pietrūkst. Vārdi izskanēja stīvi un oficiāli. Nesagaidījusi atbildi, karaliene kopā ar elfu augstmaņiem un galma dāmām izgāja no dārza un pazuda starp ēnainajiem kokiem, kas norobežoja Tialdari nama iekštelpas.
Safirai bija vajadzīga nepilna minūte, lai aiznestu Eragonu līdz divcīņu laukumam, kura malā uz milzīga mantu saiņa sēdēja Oriks pikti sarauktu pieri, mētādams savu kaujas cirvi no rokas rokā. Bija jau laiks, rūķis norūca. Viņš piecēlās un aizslidināja ieroča kātu aiz siksnas. Eragons atvainojās par aizkavēšanos, tad uzsēja Orika nešļavu aiz segliem. Rūķis paskatījās uz Safiras muguru, kas slējās augstu pār viņa galvu. Un kā, pie Morgotala melnās bārdas, es tikšu tur augšā? Tu, Safira, esi gludāka par visgludāko akmeni.
Šādi, pūķis atbildēja, nogūlās uz vēdera un pastiepa pakaļkāju uz priekšu, cik tālu tā sniedzās, izveidodams mezglainu pakāpienu. Ar skaļu nopūtu uzrausies uz pūķa kājas, Oriks rāpās pa to augstāk. Safira iesprauslojās, un no viņas nāsīm izšāvās sīkas liesmu mēlītes. Pasteidzies man kut!
Uz Safiras gurna veidotās "plakankalnes" Oriks mirkli atvilka elpu, tad pārcēla vienu kāju otrpus pūķa muguras dzelkšņiem un uzmanīgi aizgāja līdz segliem. Viņš paplikšķināja pa vienu no ziloņkaula krāsas dzelkšņiem sev starp kājām un noteica: Šis būtu izcilākais veids, kā zaudēt savu vīrieša mantību.
Eragons pasmaidīja. Tikai nepaslīdi. Kad Oriks apsēdās seglu priekšpusē, Eragons uzkāpa Safirai mugurā un iekārtojās aiz rūķa. Lai Oriks varētu noturēties seglos, kad pūķis pagrieztos vai mestu gaisā kūleni, Eragons izvilka garākas auklas un lika rūķim iemaukt tajās kājas.
Safira piecēlās pilnā augumā, Oriks nozvārojās, tad sagrāba dzelksni, kas slējās viņam priekšā. Brrr! Eragon, neļauj man vērt vaļā acis, kamēr esam gaisā, citādi, baidos, man sametīsies nelāga dūša. Šitā ir viena nedabiska lieta. Rūķi nav paredzēti jāšanai pūķu mugurā. Nekas tāds nekad nav noticis.
