Kapteinis mirkli vilcinājās. Varbūt varam, varbūt ne. Ir jābūt galīgi trakam, lai pie tā briesmoņa piebrauktu tuvāk par piecām jūdzēm.
Izvilcis veseri, Rorans ieblieza pa galdu, atstādams tajā puscollu dziļu robu. Tad es būšu galīgi traks! Viņš izturēja Utara skatienu, līdz kapteinis nepatikā novērsās. Vai man jāatgādina, ka mēs esam nokļuvuši tik tālu, jo darām to, ko, pēc drūvīgu vaimandieniņu domām, nav iespējams vai vismaz nevajadzētu darīt. Mēs, kārvahallieši, uzdrošinājāmies pamest savas mājas un pāriet Kori. Džeods uzdrošinājās iedomāties, ka ir iespējams nozagt "Pūķa spārnu". Kāda, Utar, ir tava uzdrošināšanās? Ja mēs metīsim izaicinājumu Acij un izdzīvosim, lai pavēstītu par to Alagēzijai, tevi paaudžu paaudzēs daudzinās par vienu no dižākajiem jūrasbraucējiem šīs zemes vēsturē. Tagad atbildi man, tikai atbildi patiesi: vai to ir iespējams izdarīt?
Utars pārbrauca ar plaukstu sejai. Pēc mirkļa viņš ierunājās klusā balsī, it kā Rorana vārdi būtu likuši viņam atmest bravūrīgo spītēšanos. Es nezinu, Dižveseri… Ja mēs gaidīsim, lai Acs aprimst, korvetes vai* izrādīties pārāk tuvu, tātad ja izglābsimies mēs, izglābsies arī viņi. Un, ja norims vējš, straume mūs sagrābs un mēs nespēsim izrauties no virpuļa.
Vai tu kā kapteinis vēlies to mēģināt? Nedz Džeods, nedz es mēs nevaram uzņemties "Pūķa spārna" vadīšanu tavā vietā.
Krietnu brīdi Utars, salicis plaukstas vienu uz otras, pētīja kartes. Viņš novilka pāris līniju no viņu pašreizējās atrašanās vietas un, sarakstījis Roranam nesaprotamus skaitļus stabiņos, veica kaut kādus aprēķinus. Beidzot viņš sacīja: Es baidos, ka mēs dodamies nāvē, bet, jā, es darīšu visu, ko spēju, lai mēs tiktu pāri Acij sveiki un veseli.
Rorans gandarīts nolika veseri uz galda. Lai nu tā būtu.
Dienas gaitā korvetes arvien tuvojās "Pūķa spārnam". Kad vien iespējams, Rorans vēroja Impērijas karakuģus, uztraukdamies, ka tie varētu pietuvoties bēgļiem pietiekami tuvu, lai uzbruktu, pirms "Pūķa spārns" sasniegtu Aci. Taču izskatījās, ka Utaram izdosies saglabāt pietiekamu attālumu no vajātājiem, vismaz tik ilgi, lai uzsāktu pārdrošo manevru.
Izpildot Utara pavēli, Rorans un pārējie ciematnieki sakārtoja kuģi pēc vētras un sagatavoja to gaidāmajam pārbaudījumam. Līdz tumsai darbi bija pabeigti, un bēgļi izdzēsa visus lukturus uz klāja, tā cerot novērst Impērijas jūrnieku uzmanību no "Pūķa spārna" mērķa. Šī mazā viltība izdevās, jo, kad uzlēca saule, Rorans ieraudzīja, ka korvetes novirzījušās apmēram jūdzi uz ziemeļrietumiem, tomēr ātrie karakuģi drīz vien atguva iekavēto.
Vēlāk tajā rītā Rorans uzrāpās mastā un ierausās masta grozā krietnas simt trīsdesmit pēdas virs klāja no turienes cilvēki izskatījās ne lielāki par mazo pirkstiņu. Ūdens un debesis, "Pūķa spārnam" svaidoties viļņos, likās draudīgi šūpojamies ap viņu.
Rorans pielika pie acs līdzpaņemto tālskati un brīdi regulēja, līdz varēja skaidri saskatīt korvetes, kas atradās nepilnas četras jūdzes aiz muguras un tuvojās straujāk, nekā viņam būtu gribējies. "Viņi laikam ir sapratuši, ko grasāmies darīt," viņš nodomāja. Pagriezis tālskati pretējā virzienā, Rorans sāka pētīt okeāna virsmu, cerēdams ieraudzīt kādas Kuiļa Acs pazīmes. Viņš apstājās, pamanījis salas lieluma putu apli, kas griezās no ziemeļiem uz austrumiem. "Mēs esam nokavējuši," viņš nodomāja, vēderam bailēs saraujoties. Paisums jau bija beidzies, un, ūdenim atplūstot no sauszemes, Kuiļa Acs pieņēmās ātrumā un spēkā. Rorans pavērsa tālskati lejup, pāri masta groza malai, un ieraudzīja, ka mezglainā virve, ko Utars bija piesējis kuģa aizmugurē pie labā borta, lai noteiktu, kad "Pūķa spārns" nonāks virpuļa darbības laukā tā šobrīd peldēja līdzās kuģim, nevis aiz tā kā iepriekš.
Vienīgā mazā priekšrocība viņi traucās Acs straumes virzienā, nevis pretī tai. Ja būtu otrādi, viņiem atliktu tikai viens gaidīt, kad bēgums beigsies un sāksies paisums.
Rorans dzirdēja, kā lejā Utars sauc ciematniekus pie airiem. Vēl pēc mirkļa "Pūķa spārna" sānos parādījās divas rindas kāršu, kas lika kuģim izskatīties kā milzīgam ūdensmērītājam. Atskanot vēršādas bungu sitienam, ko ar saucienu papildināja Bondens, kuram bija uzticēts uzturēt airēšanas ritmu, airi šāvās uz priekšu, ienira zaļajā ūdenī un tad atkal pacēlās virs okeāna virsmas, atstādami aiz sevis baltu, sakultu putu pēdas. "Pūķa spārns" uzņēma ātrumu, tagad traucoties straujāk par korvetēm, kuras vēl atradās ārpus Acs ietekmes.
Rorans baisā apbrīnā vēroja izrādi, kas norisinājās viņa acu priekšā. Teju svarīgākais "lugas" elements, no kura atkarīgs iespējamais iznākums, bija laiks. Kaut arī viņi iebrauca virpulī par vēlu, vai "Pūķa spārns", liekot lietā gan airus, gan buras, būs gana ātrs, lai šķērsotu Aci? Un vai korvetēm arī to komandas bija ķērušās pie airiem izdosies samazināt attālumu līdz bēgļiem, lai nodrošinātu savu izglābšanos? Viņš to neprata noteikt. Dārdošās bungas likās skaitām minūtes; Rorans spilgti izjuta katru garām skrienošo mirkli.
