Rorans, Džeods un Utars sanāca mazajā priekšgala kajītē plašā kapteiņa kajīte bija atvēlēta sirdzējiem. Utars izritināja uz galda karti un norādīja uz punktu virs Beirlendas. Mēs pašlaik atrodamies šeit, viņš paskaidroja. Tad viņš paņēma lielāku karti, kas attēloja visu Alagēzijas krasta līniju, un pielika pirkstu pie Džietas upes grīvas. Un te mums vajadzētu nokļūt, jo pārtikas līdz Rīvstounai nepietiks. Tiesa, kā turp nokļūt, izvairoties no vajātājiem, es nezinu. Ar salauztu bezānmastu tās nolāpītās korvetes mūs panāks rīt ap pusdienlaiku vai vēlākais pret vakaru, ja mums izdosies labi nostrādāt ar burām.
-Vai mēs spētu uzstādīt rezerves mastu? Džeods vaicāja. Parasti uz tik lieliem kuģiem tādi ir, lai veiktu nepieciešamos remontdarbus.
Utars paraustīja plecus. Tas būtu iespējams, ja vien starp mums būtu kārtīgs kuģa namdaris. Ņemot vērā, ka tāda starp mums nav, es negribētu, lai kāds nepieredzējis cilvēks mēģina uzsliet mastu, tas var nogāzties uz klāja un kādu savainot.
Tad ierunājās Rorans: Ja nebūtu jābaidās no burvja vai burvjiem, es ieteiktu sagaidīt korvetes un doties pret viņiem tuvcīņā, jo uz šī kuģa ir krietni vairāk ļaužu nekā korvešu apkalpēs. Tomēr šajos apstākļos es vairītos no kaujas. Pastāv liela iespēja, ka mēs negūsim virsroku galu galā bez pēdām ir izgaisuši tik daudzi kuģi, kas devušies palīgā vārdeniem.
Utars krekstēdams uzvilka apli apkārt viņu pašreizējai atrašanās vietai. Tik tālu mēs varētu aizbūrāt līdz rītdienas vakaram, pieņemot, ka saglabājas mums labvēlīgs vējš. Mēs, ja vēlētos, varētu izkāpt krastā vai nu Beirlendā, vai Nijā, taču es šaubos, vai tas mums kaut kā līdzētu. Tās būtu kā lamatas. Tur mūs viegli nomedītu vai nu korvešu kareivji, vai razaki, vai pats Galbatorikss.
Rorans sarauca pieri, prātodams par bēgļu iespējām. Kauja ar korvetēm likās neizbēgama.
Vairākas minūtes kajītē valdīja klusums, kurā bija dzirdami tikai viļņu šļaksti pret kuģa sāniem. Tad Džeods uzlika pirkstu uz punkta kartē starp Beirlendu un Niju, paskatījās uz Utaru un iejautājās: Un kā ar Kuiļa Aci?
Roranam par lielu pārsteigumu rētu klātais jūrasbraucējs nobālēja. Es to neuzņemšos, Džeod, nekad mūžā. Es drīzāk stāšos pretī korvešu vīriem un miršu atklātā jūrā, nevis došos uz to nolādēto vietu. Tur nebūtībā ir aizrauts divreiz vairāk kuģu nekā visā Galbatoriksa flotē.
- Es atminos lasījis, Džeods iebilda, atlaizdamies dziļāk krēslā, ka paisuma un bēguma pīķī to var šķērsot pilnīgi droši. Vai tad tā nav?
Ļoti negribīgi Utars atzina: Tiesa. Taču Acs ir tik plata, ka šķērsojums jāsāk tieši pareizajā laikā, lai neaizietu bojā. Un mums tas būs teju neiespējami, lai vienlaikus izbēgtu no korvetēm.
- Toties, ja mums tas izdotos, Džeods uzstāja, ja mums izdotos uzsākt šķērsojumu tieši laikā, korvetes aizietu bojā vai ja viņi zaudētu dūšu būtu spiestas apbraukt Niju. Tad mums būtu gana laika, lai paslēptos kaut kur Beirlendas krastos.
- Pārāk daudz "ja"… Ja kāds no šiem "ja" nepiepildīsies, mēs barosim zivis jūras dibenā.
- Liecies mierā, Utar, bailes nomāc tavu veselo saprātu. Atzīstu, tas, ko es piedāvāju, ir bīstami, taču ne bīstamāk par bēgšanu no Teirmas. Vai tu apšaubi savu spēju šķērsot šaurumu? Vai tev pietrūkst dūšas?
Utars sakrustoja kailās rokas uz krūtīm. Tu, Džeod, nez vai esi redzējis Kuiļa Aci, ko?
- Es melotu, ja teiktu, ka esmu.
- Nav jau tā, ka man trūktu vīra dūšas, taču Acs ir kas pārcilvēcīgs; salīdzinājumā ar to mūsu lielākie kuģi ir kā skaidas, mūsu dižākās ēkas kā leļļu namiņi. Mēģinājums šķērsot to līdzinātos mēģinājumam aizbēgt no lavīnas kalnos; mums tas var izdoties, bet tikpat labi mūs var samalt putekļos.
- Kas, Rorans jautāja, ir Kuiļa Acs?
- Visu aprijoša okeāna rīkle, Utars noskaldīja.
Džeods mierīgākā balsī piebilda: Tas, Roran, ir ūdens virpulis, kas veidojas, starp Beirlendu un Niju saduroties paisuma vai bēguma straumēm. Starp bēgumu un paisumu Acs griežas no ziemeļiem uz rietumiem. Starp paisumu un bēgumu tā griežas no ziemeļiem uz austrumiem.
- Tas neizklausās pārāk bīstami.
Utars papurināja galvu tik nikni, ka bize kā pātaga uzšāva pa vēju aprauto kaklu, un iesmējās. Ne pārāk bīstami, ko tu neteiksi! Ha!
- Tas, ko tu nespēj iedomāties, Džeods turpināja, ir atvara lielums. Parasti Acs vidus diametrs ir kāda līga, bet virpuļa malas var sniegties desmit piecpadsmit jūdžu platumā. Kuģis, kam nepaveicas un ko Acs ierauj sevī, tiek novilkts dzelmē un sašķaidīts pret zemūdens klintīm. Atlūzas bieži tiek izskalotas abu salu pludmalēs.
- Vai kādam ienāks prātā, ka mēs varētu izvēlēties šo ceļu? Rorans gribēja zināt.
- Neienāks gan, un tam ir acīmredzams iemesls, Utars norūca. Džeods tikmēr papurināja galvu.
- Vai pastāv iespēja, ka mums tomēr izdotos šķērsot Aci?
- Mēģināt to būtu pēdējā muļķība.
Rorans pamāja. Utar, es saprotu, ka tevi šī iespēja īsti nevilina, taču mums nav daudz variantu. Es neesmu jūrnieks, tāpēc man ir jāpaļaujas uz tavu spriedumu: vai mēs varam šķērsot Aci?
