Nekad?
Oriks, neizdvesdams ne skaņas, tikai papurināja galvu.
Elfi lielākos un mazākos pulciņos lēni iznāca no Duveldenvārdenas un sastājās gar lauka malu, nopietnām sejām vērodami, kā Safira paceļ caurspīdīgos spārnus, lai paceltos gaisā.
Juzdams, kā zem kājām saspringst pūķa varenie muskuļi, Eragons ciešāk satvēra seglu siksnas. Pēc īsa ieskrējiena Safira uzšāvās zilajās debesīs, strauji un spēcīgi vēzēdama spārnus, lai paceltos virs milzīgo koku galotnēm. Viņa apmeta vairākus lokus, celdamās arvien augšup, līdz sasniedza lidojumam piemērotāko augstumu, tad pagriezās uz dienvidiem, uz Hadaraka tuksneša pusi.
Kaut gan Eragonam ausīs skaļi kauca vējš, viņš saklausīja, kā Elesmērā atskan skaidras sievietes balss dziedāta dziesma, gluži kā toreiz, kad viņi ieradās priežu pilsētā. Viņa dziedāja:
Projām, projām, tev jālido projām Pāri kalniem un lejām Uz tāltālām zemēm. Projām, projām, tev jālido projām, Lai neatgrieztos pie manis.
Zili melni viļņi šūpojās zem "Pūķa spārna", ik pa brīdim uzsviezdami kuģi augstu gaisā. Tur tas mirkli sastinga putu klātā ūdens blāķa draudīgajā virsotnē, lai drīz sagāztos uz priekšu un pa viļņa muguru trauktos lejup melnajā, miklajā aizā. Dzeļošas miglas grīstes plandījās dzestrajā gaisā, bet vējš vaidēja un kauca kā milzīgs apsēsts spoks.
Rorans stāvēja, sagrābis klāja labās puses margas, un vēma, noliecies pār kuģa bortu; vētra no kuņģa vairs spēja izspiest vien skābenu žulti. Viņš bija lepojies, ka uz Klovisa baržām jūras slimība ne reizes nepiemetās, taču vētra, no kuras viņi mēģināja aizbēgt, bija tik stipra, ka pat Utara vīri visi kā viens sālī un darvā līdz kaulam mērcēti ar grūtībām spēja paturēt izdzerto viskiju sevī.
Roranam likās, ka viņam starp lāpstiņām trāpījusi vai puse aisberga, kad milzīgs vilnis, sitoties pret kuģa sāniem, pāršļāca klājam ūdens kalnu, kas pēc tam nozuda novades lūkās un tālāk putojošajā, pinkainajā, piktajā okeānā, no kura bija nācis. Ar nosalušajiem pirkstiem, kas kustējās neveikli kā koka gabali, viņš izslaucīja no acīm sāļo ūdeni un, piemiedzis tās, paskatījās uz apvārsni tintes melnumā aiz kuģa pakaļgala.
Varbūt vētra nojauks mūsu pēdas. Kopš brīža, kad viņi pabrauca garām Dzelzs klintīm un aplieca ragu, ko Džeods nosauca par Edur Carthungavē, bet Utars dēvēja par Ratbara piesi, "Pūķa spārnam" pakaļ dzinās trīs korvetes ar melnām burām. Kores asteskauls, ko neteiksi, pasmīnēdams zemesragu raksturoja Utars. Sekotāju kuģi bija ātrāki par "Pūķa spārnu", kuru smagnēju darīja ciematnieku pulks un viņu mantas, tāpēc tie drīz vien panāca tirdzniecības kuģi un pāris reižu nobēra pār to bultu krusu. Ļaunākais bija tas, ka lielākajā korvetē, šķiet, atradās burvis, jo no tās šautās bultas bija pārpasaulīgi precīzas tās pāršķēla virves, sabojāja ballistas un ieķīlēja vinčas. Uzbrukumi lika
Roranam noprast, ka Impērija ir atmetusi domu par viņa sagūstīšanu un tagad darīs visu iespējamo, lai viņš neatrastu patvērumu pie vārdeniem. Viņš jau gatavoja kārvahalliešus abordāžas atvairīšanai, kad mākoņi virs galvas satumsa draudīgi violeti, sāka gāzties pātagojošs lietus, bet no ziemeļrietumiem viņus panāca plēsonīga vētra. Šobrīd Utars bija iegriezis "Pūķa spārnu" šķērsām vējam viņi devās uz Dienvidu salām, kur kapteinis cerēja izbēgt no vajātājiem Beirlendas sēkļu ūfl līču labirintā.
Starp diviem ducīgiem negaisa mākoņiem aizšāvās horizontāla zibens šautra, uz mirkli pārvērzdama pasauli bāla marmora cilnī, bet tad visam atkal uzgūlās tumsa. Katrs žilbinošais zibens uzliesmojums atstāja Rorana skatienā nekustīgu ainu, kas tur pulsēja vēl krietnu brīdi pēc tam, kad šautru bija aprijusi nakts.
Tad debesis pārcirta nākamā zibens pātaga un Rorans redzēja gluži kā melnbaltu gleznojumu virknē kā bezānburas stenga sagriezās, nokrakšķēja un iegāzās bangojošajā jūrā pa kreisi no kuģa. Pagrābis glābšanas trosi, Rorans aizvilkās līdz kvarterklājam un kopā ar Bondenu sāka cirst tauvas, kas vēl arvien saistīja stengu ar "Pūķa spārnu", novelkot kuģa priekšgalu uz leju. Pārcirstās virves aizšāvās gaisā, locīdamās kā čūskas.
Kad tas bija paveikts, Rorans noslīga uz klāja, labo roku ieāķējis margapmalē, lai noturētos vietā, kad kuģis traucās divdesmit… trīsdesmit pēdu lejup starp viļņiem. Pāri augumam pārvēlās kārtējais ūdens vāls, izdzīdams pēdējo siltumu no kauliem. Jaunekļa ķermeni sāka kratīt nevaldāmi drebuļi.
Neļauj man te nomirt, viņš lūdzās, lai gan nezināja, pie kā īsti ar šo lūgumu vēršas. Ne šajos nežēlīgajos viļņos. Mans mērķis vēl nav sasniegts. Tajā garajā naktī jauneklis glābās atmiņās par Katrīnu, smeldamies tajās mierinājumu, kad likās, ka pārgurušo ķermeni draud atstāt pēdējā cerība.
Vētra ilga divas pilnas dienas un norima, kad nakts sāka griezties uz rīta pusi. Nākamais rīts pienāca ar blāvi zaļganu saullēktu, skaidrām debesīm un trim melnām burām pie apvāršņa ziemeļpusē. Dienvidrietumos varēja saskatīt dūmakā tīto Beirlendas apveidu, kas dusēja zem mākoņu kroņa apvīta milzu kalna.
