Savukārt Bens, noklausījies spriedelēšanu par noslēpumaino Rūķu kalnu, izlēma, ka te slēpjas kaut kas vairāk par sievu tenkām un noslēpumainais gadījums ar Topoļa pēcpusi to apstiprina. Bens bija cieši pārliecināts, ka dzīve ir interesanta un pilna aizraujošu notikumu.
Rūķu kalns patiesībā bija liela kāpa viena no daudzām Vidzemes jūrmalas kāpām, apaugusi ar resnām, žuburotām, simtgadīgām priedēm. Salīdzinājumā ar tām izslavētās jūrmalas priedes šķita kā kāpās sasprausti sērkociņi. No jūras kāpu atdalīja upīte, kas labu gabalu tecēja paralēli jūrai, meklēdama izdevīgu vietu, lai beidzot, pārvarot smilšaino liedagu, ieplūstu jūrā. Uz jūras pusi pavērstā kāpas mala bija gandrīz kaila: tur auga pārdesmit gadu vecas nīkulīgas priedītes, bet pašā kāpas virsotnē stāvēja nokaltusi priede. Kāpas pakājē plūstošā upīte, tālāk redzamā baltā liedaga smilts un zilā jūra ar baltām viļņu galotnēm izraisīja neparastu pacilātību.
- Skaisti! nopūtās Bens.
- Skaisti gan, piekrita Betija un, atdarinādama omammu, piebilda ar pieaugušas sievietes prakticismu: Vēl skaistāk, ja nebūtu tik piegružots.
- Tiesa, piekrita brālis. Kāpēc gan cilvēki ir tik netīrīgi?
- Omamma saka, ka tie, kuri piecūko mežus, nemīl savu zemi, savu valsti.
Bens neatbildēja. Viņa uzmanību bija saistījis neliela auguma resnītis, kurš sparīgi soļoja pa taciņu uz bērnu pusi un garšīgi grauza čipsus, pustukšo turziņu piespiedis pie krūtīm.
- Saderam, ka turziņu viņš nometīs zemē, tiklīdz būs to izēdis, Bens klusi noteica.
Tā arī notika. Krāsainais plastmasas maisiņš ar enerģisku žestu tika ielidināts krūmājā. Enerģiskais resnītis, aplaizījis lūpas, gribēja turpināt ceļu, bet to aizšķērsoja Bens.
- Tēvoci, es ļoti atvainojos…
- Jā, puisīt, ko gribi? ar paēduša cilvēka labsirdību atsaucās resnītis.
- Jūs tikko nomētāt zemē plastmasas turziņu. Tā nedrīkst…
Labsirdīgā sejas izteiksme no resnīša sejas pazuda kā nebijusi.
- Tu, tu puika, kā tu uzdrīksties!
- Nedrīkst piecūkot mežu! Omamma saka… Betija metās palīgā brālim.
- Kaut kas traks! Resnītis noskaitās ne pa jokam. Kāda man dala, ko saka kaut kāda omamma! Vai jūs maz apjēdzat, ko apvainojat?
- Mēs neapvainojam, mēs tikai atgādinām, ka nedrīkst… Benam neļāva pabeigt.
- Tas ir par daudz! Sīkaļas apvaino mani, deputātu! Vai saprotat? Es ir deputāts, neaizskarama persona!
- Pareizāk būtu: es esmu deputāts. Betija nenocietās.
- Tas ir par daudz! Ausis noraušu, sīkie nelieši! Es jums… Nepabeidzis teikumu, resnītis pēkšņi savādi noraustījās, ar abām rokām saķēra savu visai iespaidīgo dibenu un izgrūda cūkas kviecienu.
- Uuvvīīīīk… Kas tad tas! Izbeidziet! Izbeidziet reiz! Es sūdzēšos!
Bija grūti saprast, kam sašutušais deputāts adresē draudīgos izteicienus, jo bērni stāvēja labu gabaliņu tālāk un bija ne mazāk pārsteigti par pēkšņajām resnīša izdarībām. Tas gluži kā baletdejotājs ar plašiem palēcieniem iedrāzās tuvējā krūmājā un drudžaini sāka darboties gar biksēm. Neatradis tur cerēto kukaini vai kādu citu, kas bija iekodis tik vārīgā vietā, resnītis izvilka no kabatas nelielu spogulīti un, cik iespējams, sašķiebis tuklo kaklu, mēģināja saskatīt cietušo vietu. Tad atskanēja īsts kuiļa rēciens.
- Nolādēts! Kā tas var būt! Nolādēts! Kā tas var… Tas ir jauns opozīcijas gājiens! Pretekļi tādi! Pat bērnus iesaista savās spēlītēs. Es sūdzēšos! Ir pārkāpta personas neaizskaramība! Tas tā neies cauri. Ak kungs! Kā tagad braukšu uz Kanāriju salām pieredzes apmaiņā! Kāda nelaime, kāda…
Nelaimīgais resnītis turpināja ceļu, pēc iespējas saudzīgāk kārtodams bikses. Viņa vaimanas un lāsti pamazām noklusa tālumā.
- Varu derēt, ka uz viņa sēžamvietas ir cūkas purna zīmogs, pēc ieilguša klusuma brīža ierunājās Bens.
- Visticamāk, jā, domīgi atteica Betija.
- Atšķirībā no nelaimīgā Topoļa šis bikses nebija novilcis, bet zīme vienalga tika iededzināta vai kā citādi iespiesta.
- Ben, iesim projām! Man šī vieta ne visai… Betija ierosināja.
- Kāpēc gan? Vietai nav ne vainas. Kāds, kas šeit dzīvo, cīnās par tīrību. Jāatzīst, ar visai dīvainiem un nesaprotamiem līdzekļiem.
- Arī nežēlīgiem.
- Omamma teiktu: lai panāktu tīrību, vajadzīga stingra roka.
- Hrum, hrum. Omamma gudra!
- Ko? Bens nesaprata.
- Es neko neteicu, tu piebildi kaut ko nesaprotamu.
- Nu labi jau, labi. Vajag apstiprinājumu.
- Apstiprinājumu kam? Betija nesaprata.
- Vēl kādu apzīmogotu pēcpusi. Tad mēs skaidri zināsim, ka tas, kas te notiek, nav nejaušība.
- Redzu, ka tev iepaticies eksperimentēt ar svešiem dibeniem. Kā būtu, ja pašam…
- Ne tu, ne es nekad nedarām tādas cūcības, kādas redzam te visapkārt. Skat…
- Hrum hrum, labi bērni.
- Izbeidz, Ben, ko tu āksties!
Pa taciņu nesteidzoties tuvojās māte ar mazu meitenīti. Mazā gāja gabaliņu pa priekšu, laizīdama spīdīgā papīrā ietītu saldējumu. Mātei rokā bija cepumu paciņa. Meitene, pienākusi pie soliņa, uz kura sēdēja abi bērni, apstājās un ar ziņkāri lūkojās uz sēdošajiem. Beigusi laizīt saldējumu, viņa nosvieda spīdīgo papīriņu sev pie kājām.
