- Meitenīt, tā nav labi. Papīram ir paredzēta atkritumu urna. Redzi, tepat netālu! Betija nenocietās.
Māte jauna un moderna kundzīte dzirdēja Betijas vārdus.
- Ar kādām tiesībām tu, sīkais smurguli, aizrādi manam bērnam! Ja būs vajadzība, pati to izdarīšu.
- Tad izdariet, lūdzu. Brālis steidzās māsai palīgā.
- Arī tu nevari muti novaldīt! Kas par bezkauņām! Demonstratīvi nosviedusi zemē neizēsto cepumu paciņu, viņa piebilda: Labāk nodarbojieties ar kaut ko derīgu: savāciet to visu! Nekam citam jūs tāpat nederat. Plebeji! [6]
Brālis un māsa sēdēja, piesarkuši no kauna un nepelnīta apvainojuma. Dāmīte, paņēmusi meitenīti aiz rokas, lepni pagriezās uz promiešanu. Tad, ar dažām niansēm, atkārtojās iepriekšējais sižets. Modernā māte pēkšņi ar ļoti nepieklājīgu žestu abām rokām saķēra to vietu, kas atrodas zemāk par mugurkaulu, un izgrūda varenu kviecienu tā, ka kokā sasēdušās vārnas ķērkdamas pacēlās spārnos. Aizskrējusi aiz tuvējās priedes, kundzīte drudžaini rosījās gar pusgarajiem svārkiem, lai ātrāk piekļūtu sāpošajai vietai. Nevarēdama pati neko ieraudzīt, māte nokomandēja meitenīti:
- Pasaki, kas man tur ir!
Bērns paklausīgi izpildīja prasīto.
- Tur ir cūciņa.
- Nerunā muļķības! Ai, ai, ai! Es prasu, kas man tur sāp?
- Tev tur sāp viena ļoti nesmuka cūciņa… Tā tur ir uzzīmēta.
- Stulbais bērns! Es tev prasu…
Meitenīte sāka raudāt. Saķērusi vinu aiz rokas, saniknotā māte turpināja ceļu, izgāzdama dusmas uz bērnu. Tas no netaisnīgā apvainojuma raudāja aizvien skaļāk.
Mātes klaigāšana un bērna raudas pamazām noklusa tālumā. Bērni sēdēja klusi un nedaudz nobijušies.
- Brālīt, iesim projām, man bail no šīs vietas, Betija atkārtoja lūgumu.
- Dīvaini, ļoti dīvaini. Trīs gadījumi tā vairs nav nejaušība. Brālis skaļi domāja savu.
- Es gribu iet prom! māsa neatlaidās.
- Hrum, hrum, nevajag iet prom. Labi bērni. Hrum!
- Ben, tu dzirdēji? Te vēl kāds ir! Bēgam! Es lūdzu!
Hrum! Nevajag baidīties!
Zem nokaltušas priedes saknēm, no kurām jūras vēji bija izpūtuši smilšaino augsni, sēdēja… rūķis. Nepārprotami tas bija rūķis tieši tāds, kādu to zīmē pasaku grāmatās, zaļā samta jaciņā, tumši sarkanās, panēsātās biksītēs, kājās koka tupelītes. Trūka vienīgi tradicionālās rūķu
cepurītes. Ar zaļām, labsirdīgām acīm tas raudzījās bērnos, un varēja nojaust, ka šīrīta notikumi viņu ir vareni uzjautrinājuši.
Bērni sēdēja kā sastinguši, baidīdamies pakustēties.
- Hrum, hrum, nevajag baidīties. Jūs man palīdzat, tas ir labi. Rūķi neesat redzējuši, vai?
- Ti-ti-ti… tikai pasaku grāmatās, Bens no pārsteiguma un izbīļa tikko varēja parunāt.
- Pasakas rodas no īstenības. Rūķis pamācoši pacēla pirkstu.
- Tu, piedodiet, jūs sen jau te… Nedaudz atjēgusies, Betija nevarēja atrast īstos vārdus.
- Hrum, hrum, ilgāk, nekā gribētu. Pareizāk būtu sacīt, ka es vispār nevēlētos te būt… rūķis nedaudz noskumušā balsī atbildēja.
- Ar ko jūs, bērniņi, sarunājaties? Kas tur ir zem tās priedes?
Bērni satrūkās. Viņi nebija pamanījuši pienākam vecu vīru, kurš jau kādu brīdi viņus bija vērojis.
- Ar rūķi, Betija atbildēja un iekoda mēlē. Nezin kāpēc viņai šķita, ka tas nav jāatklāj.
- Ar rūķi? pārvaicāja atnācējs un noliecās, lai palūkotos zem priedes saknēm. Ar rūķi, tas ir labi. Viņš jau labi sen te dzīvo. Runājiet vien, runājiet! Arī rūķiem mēdz būt garlaicīgi.
Vecais vīrs devās tālāk smaidīdams un galvu grozīdams:
- Laimīgie bērni! Paši sev var uzburt, kādu pasauli vien vēlas. Ar rūķi viņi runā! Fantazētāji.
- Viņš jūs neredzēja? Betija bija neizpratnē.
- Protams, ne. Esmu saskatāms tikai tad, kad pats to vēlos. Hrum! Skatieties!
Taču nebija uz ko skatīties. Rūķis pēkšņi bija pazudis. Tad atkal tikpat pēkšņi parādījās, varen apmierināts par radīto iespaidu.
- Kāpēc jūs vienmēr sakāt hrum, hrum? Betija nenocietās.
Bens iegrūda māsai sānos elkoni, bet rūķis neapvainojās.
- Tas man tāds… valodas defekts, varētu teikt. Vai traucē?
- Nē, protams, ne, Bens pasteidzās atbildēt.
- Kā lai jūs uzrunā? Betija vaicāja. Visu laiku saukt par rūķi neērti… Varbūt par Hrumhruma kungu?
- Var arī par Hrumhrumu, tikai bez tā kunga, tā ir ērtāk. Un, brīdi klusējis, viņš iesmējās. Hrumhrums! Tas neskan tik slikti.
- Paklau, Hrumhrum, kāpēc tu… nu, Topoli un tos divus… apzīmogo?
- Kāpēc? Vai tad nav skaidrs? Netīrīgi radījumi! Jums ir dota tik skaista pasaule, bet ko jūs darāt? Visur netīrība, visur piegružots. Un paši tikai brienat, brienat… Vispirms līdz potītēm, pēc tam netīrumi būs līdz ceļiem, pēc tam smelsies mutē: tad būs par vēlu. Tā arī noslīksiet netīrumos.
- Nū… Bens neticīgi novilka, tu nedaudz pārspīlē!
- Nemaz nepārspīlēju! Ir jau redzēts, kas notiek ar tādiem netīrīgiem radījumiem, ja viņus laikus neiemāca cienīt dabu un vidi, kurā dzīvo. Hrumhrums bija nelokāms.
- Vai, skaties, opaps un omamma nāk! Bens pēkšņi iesaucās.
