- Ko jūs te nīkstat pie nokaltušās priedes? Kāpēc neesat pie jūras tik jaukā laikā? Varbūt apspriežat nelaimīgā Topoļa likteni? Tas tiešām ir ļoti savādi… Opaps pienācis apsēdās līdzās Benam.
- Mēs kopā ar rūķi rūpējamies par tīrību šajā vietā, Betija nekavējās ar atbildi un tūlīt saņēma sānos brāļa elkoni.
- Hrum, hrum…
- Ko tu, meitiņ, teici? omamma nesaprata.
Bens iekšēji gavilēja, bet centās to neizrādīt. Rūķis bija tepat. Viņš visu redz un dzird. Tas ir vareni!
- Mēs arī apspriedām to gadījumu, opap. Un vispār, kāpēc šai kāpai tāds nosaukums Rūķu kalns? Kad tas radies un kāpēc?
- īsti nezinu. Runā, ka kara beigās te nokritis vācu bumbvedējs un tad te sākušās visādas dīvainības. Starp citu, priede esot nokaltusi vienā naktī.
- Kāds bumbvedējs? Tad te viss būtu piemētāts ar lidmašīnas atlūzām. Tonakt bija pērkona negaiss, un priedē noteikti iespēra zibens, tāpēc arī nokalta. Omamma kā vienmēr meklēja racionālu izskaidrojumu.
- Var jau būt, var jau būt, opaps piekāpās. Tikai zibeņi no tā laika ap nabaga priedi zibsnī regulāri, tā ka negaisa laikā neviens tuvumā nerādās. Nu labi, pietiks par rūķiem un zibeņiem. Ejam uz jūru!
- Hrum, hrum, Betija iesmējās.
- Hrum, hrum, atsaucās Bens.
Abiem bija ļoti jautri.
- Ak, bērnība, bērnība! Nopūtās omamma. Viņiem vienmēr zāle ir zaļa un debesis zilas.
- Jā gan, piebalsoja opaps. Un pat lietus bērnībā nav tik slapjš. Vai ne?
- Ben, paklausies! Ja labi padomā, rūķu taču pasaulē nav, vai ne?
- Zinu! Zinu tikpat daudz cik tu. It kā nav, bet tomēr ir. Vai tad mums rādās kopīgas halucinācijas? Arī neder. Rūki dzirdam ne tikai mēs. Tātad viņš reāli pastāv. Trakas lietas! Ja kādam stāstīsi, neticēs. Vēl nodomās, ka mums no karstuma smadzenēs kaut kas sameties.
Karsts tiešām bija. Vasara šajā ziņā bija izdevusies. Atpūtnieki pūļiem vien gāzās uz Vidzemes jūrmalu, kas gan tikai nedaudz nu atšķīrās no tradicionālajām atpūtas vietām jūras krastā. Pludmales bija pārpildītas, veikalos un kafejnīcās uz vakarpusi trūka atspirdzinošu dzērienu, bet alkohola patēriņš strauji kritās. Kāds tur alkohols, ja galva dulna no saules!
Bērni sēdēja uz soliņa netālu no nokaltušās priedes un gaidīja rūķi. Pēdējā laikā viņi bija tikušies retāk, jo mežā bija tik karsti, ka ilgi izturēt nevarēja un bija jāskrien uz jūru vai upīti. Pat ūdens bija sasilis, tā ka lielu atvieglojumu nesniedza. Turklāt rūķis parādījās ne vienmēr, un bērniem šķita, ka Hrumhrums ir par kaut ko norūpējies.
- Hrum, hrum! atskanēja no nokaltušās priedes saknēm, un bērni pielēca kājās.
- Labdien, Hrumhrum! Bens un Betija sveicināja. Kā klājas? Vai ir kādas problēmas? Trakoti karsti, vai ne?
- Karstums man netraucē. Te, lejā, ir vēss. Traucē tas, ka nav pērkona.
- Jā, Bens piekrita. Kārtīgs lietus tagad ļoti noderētu!
- Ne jau lietus mani interesē. Man vajag pērkonu un zibeni. Ļoti daudz zibeņu, rūķis ērcīgi iebilda.
- Parasti tas viss nāk kopā: pērkona negaiss ar zibeņiem un lietu, Betija runāja lēni, it-kā labi zināmas lietas skaidrotu niķīgam bērnam.
- Nu labi, lai notiek. Hrumhrums piemērojās Betijas runai. Lai būtu lietus, pērkons un zibens. Jums lietus, bet sev gribu zibeņus. Jo vairāk, jo labāk.
- Kam tev zibens? Bens nesaprata. Atkal iespers priedē, kā tas ne vienreiz vien noticis. Tas taču bīstami!
- Lai sper! Jo biežāk, jo labāk. Man vajag zibeni. Man vajag enerģiju.
- Paklausies, Hrumhrum, kāpēc… Bens neatlaidās.
Pēkšņi viņš ieraudzīja, ka rūķa ierastajā vietā vairs nav.
- Aizgājis, Betija konstatēja. Droši vien apvainojās, ka vienmēr uzbāžamies ar jautājumiem.
- Nē, te kaut kas cits, Bens domīgi iebilda. Drīzāk viņš nejauši izpļāpāja to, par ko negribēja runāt. Viņš pieminēja enerģiju… Kam pasaku rūķim enerģija? Tā vien šķiet, ka viņš nav rūķis.
- Rūķa nav? Kā tā nav rūķa? Betija bija neizpratnē. Mēs viņu redzam, runājam…
- Kļūsti reiz pieaugusi! Rūķi ir tikai pasakās, bet šis…
- … nav rūķis? Kas tad viņš ir? Varbūt maskējies ļaundaris, ļaunais punduris? Tā tu domā? Man kļūst bail. Māsa iepleta acis.
- Šobrīd zinu tikpat, cik tu. Ļaunais punduris? Nedomāju vis. Bet, kas viņš ir, tas mums jāuzzina. Jo ātrāk, jo labāk.
Pagājušās nakts negaiss bija atnesis atvieglojumu gan cilvēkiem, gan dabai. Gaiss bija dzidrs un tīrs, zālē un koku zaros mirdzēja lietus lāses. Taciņa, pa kuru gāja brālis un māsa, bija piebārstīta vēja notrauktām skujām un sīkiem zariņiem.
- Saderam, ka šodien rūķis būs labā garastāvoklī, māsa pārtrauca ieilgušo klusuma brīdi.
- Jā, naktī zibeņoja vareni. Kādēļ gan viņam vajadzīgi zibeņi? Brālis nevarēja nomierināties.
Rūķis bija izvairījies no atbildes. Noslēpums palika neatklāts.
Pie nokaltušās priedes viss bija pa vecam. Arī rūķis jau bija savā vietā un, kā paredzēja Betija, lieliskā garastāvoklī. Acīmredzot tikko bija pamatīgi nobiedējis paģirainu vīru, kurš padrāzās garām bērniem, murminādams lamuvārdus un svinīgus solījumus vienlaikus:
- Nu gan esmu nodzēries līdz kliņķim, ja jau rādās visādi mošķi. Ne pilītes vairs, ne pilītes, es zvēru…
