- Hrumhrum, vai nu tā var baidīt cilvēkus! Bens jokodams uzrunāja rūķi.
- Cilvēkus? atrūca rūķis, nezaudēdams labo noskaņojumu. Sis savus solījumus aizmirsīs, tiklīdz
būs nokļuvis līdz dzērienu veikalam.
- Vai zibeņu šonakt pietika? Betija mēģināja ievirzīt sarunu vajadzīgā gultnē.
- Pietika gan, Hrumhrums atbildēja. Kristāls aug un jūtas labi.
- Tu audzē kristālu? Betija pārvaicāja.
- Paklau, Hrumhrum, mēs vairs neesam tik mazi, lai mums stāstītu pasakas par pazemes bagātībām, kuras tu sargā: zeltu, sudrabu un kristālu, protams. Mēs, starp citu, zinām, ka kristāls aug ļoti, ļoti lēnām tikai dažus centimetrus tūkstoš gados. Zinām arī, ka rūķi dzīvo tikai pasakās.
- Kas tad es, pēc jūsu domām, esmu? Zaļās rūķa acis lūkojās bērnos pavisam citādi cieši un pētoši.
- To gribam uzzināt, Bens atbildēja un piebilda: Lūdzu!
- Hrumhrum, esam tavi draugi, mēs nevienam neteiksim, Betija piebilda.
- Labi jau, labi. Zinu, ka esat labi bērni. Draugi tas ir lieliski. Man nekad nav bijis draugu.
- Nekad, nekad? Betija nošausminājās. Tas ir briesmīgi. Es gan tā nevarētu. Man ir daudz draugu.
- Roboti parasti iztiek bez draugiem. Es esmu robots, hrum, hrum.
- Robots! Betija sasita plaukstas. Tas tik ir…
- Tātad tomēr robots? jau sen radušās aizdomas apstiprināja Bens.
- Jā, robots. Nu jau novecojis modelis, aizmirsts, izsvītrots no visiem sarakstiem, pazudis bez vēsts, neviena vairs nemeklēts…
- Tu… tu esi nomaldījies? Betija iežēlojās.
- Ne gluži… Manu lidaparātu notrieca nomaldījies zenītartilērijas šāviņš.
- Šāviņš? Bens bija neizpratnē. Kad tas notika? Tu karoji?
- Nē, es nekaroju. Es novēroju man uzticēto Zemes sektoru, sekoju karadarbībai un, domādams, ka atrodos drošībā, uz brīdi izslēdzu spēka lauku, lai sazinātos ar vadības centru. Šāviņš nenodarīja kaitējumu lidaparātam, bet trieciena rezultātā cieta kristāls. Kristāls manam lidaparātam ir viss ātrums, laiks, telpa. Man tik vien pietika enerģijas, lai nokļūtu līdz krastam un ieurbtos zem šīs kāpas, un tā paglābtu lidaparātu no vēl lielākas nelaimes.
- Kāda nelaime var būt vēl lielāka par to, ko tu piedzīvoji? Betija nesaprata.
- Manā rīcībā esošo tehnoloģiju nokļūšana karojošās puses rīcībā. Tā būtu daudz lielāka nelaime nekā kāda lidaparāta un robota zaudējums; tos viegli aizvietot.
- No visa stāstītā, Hrumhrum, varu secināt tikai vienu: ne tavs lidaparāts, ne tu pats neesat cilvēka roku radīti. Vai tā ir? Bens saspringa, gaidīdams atbildi.
- Tev taisnība. Hrumhrums netaisījās to noliegt.
- Mēs jau sen novērojam Zemi, tās ļaudis, attīstību, mēģinām prognozēt dažādus cilvēces attīstības modeļus…
- To visu dara roboti?
- Manī ir programma, kas vairākkārt pārsniedz Zemes iedzīvotāja intelektu. Zinu šīs planētas vēsturi labāk un precīzāk nekā labākais vēsturnieks gluži vienkārši tāpēc, ka man ir pieejams daudz vairāk informācijas. Vienlīdz labi varu spriest par jūsu civilizācijas kultūru, mākslu un kvantu fiziku. Hrumhruma balsī skanēja patiess lepnums.
- Tas viss ir vareni, vareni un neaptverami. Bet saki, lūdzu, kas tevī ievietoja šo programmu? Kas ir šie… cilvēki? Benam šķita, ka viņš beidzot ir uzdevis galveno jautājumu.
- Jā, tie ir cilvēki, gandrīz tādi paši kā jūs. Vēl vairāk, viņi atrodas arī jūsu vidū.
- Neko nesaprotu, Bens pārtrauca Hrumhrumu.
- Kā tas ir iespējams?
- Tas ir pavisam cits stāsts. Tad jāatgriežas zemeslodes pagātnē pirms vairāk nekā desmitiem tūkstošiem gadu. Bet šobrīd man nav laika, jo jāuzmana kristāls. Tā ir mana vienīgā cerība atgriezties. Kaut gan, ja apdomā, atgriežoties mani nekas labs negaida. Robotu, kas nepakļaujas noteikumiem, vienkārši atslēdz un pat tā detaļas reti izmanto cita robota radīšanai. Pilnīga un galīga iznīcība. Hrumhrums šo frāzi izrunāja dīvainā, metāliskā balsī.
- Kāpēc gan? Tas ir netaisnīgi! abi bērni iesaucās vienlaikus, bet Hrumhrums jau bija pazudis.
- Vai viņš vēlreiz atnāks? Kas ar vinu notika? - Betija bija neizpratnē.
- Nezinu, Bens atbildēja.
Rūķis tomēr ieradās. Tas notika pēc četrām dienām, kad bērni jau bija zaudējuši cerības viņu vēl ieraudzīt. Pirms divām dienām pie nokaltušās priedes atkal bija notikušas trakas lietas. Kāda jautra kompānija bija nolēmusi tieši šajā vietā uzrīkot pikniku. Kad jautrie uzdzīvotāji gatavojās pamest piknika vietu, atstājot izdzertas pudeles un citu drazu, nezin no kurienes atskanēja draudīga balss, kas pavēlēja nekavējoties visu savākt un iztīrīt. Iereibusī kompānija no sākuma apstulba, tad sāka smieties, uzskatot to par veiklu triku ar noslēptiem skaļruņiem. Tomēr aiziet viņiem neizdevās, jo pēkšņi viņi atradās neredzamas telpas iekšpusē; izkļūt no tās nebija cerību. Ātri vien atskurbusi no negaidītajiem un noslēpumainajiem notikumiem, kompānija ar steigu metās savākt netīrumus. Kāds uzdzīvotājs demonstratīvi nevēlējās palīdzēt saviem pudeles brāļiem un par to nekavējoties tika sodīts ar cūkas šņukura zīmogu uz dibena.
