Bleiks steberēja zem straumēm plūstošās lietusgāzes, un viņam apkārt no pērkonmelnajām nakts debesīm krita krusas graudi pīles olas lielumā un sitās dubļos. Tie šļakstēja dziļajās peļķēs, dārdināja pa kariešu jumtiem un belza pa mugurām stāvošajiem zirgiem, kas pie katra ledus gabala nervozi salēcās un atlieca galvu.
Skriedams Bleiks turēja sejai priekšā rokas. No debesīm līdz zemei uzplaiksnīja sudrabbalta zibens bulta. Tā ietriecās ielā un izsita no zemes bruģakmeņus kā zobus no mutes. Pērkona auri dārdināja logus, un Bleikam bija grūti elpot. Nakts debesīs vēlās liels, biezs, ahātmelns mākonis. Tas sniedzās pāri Kondjūtas laukiem kā milzīga dūre, kas grasās sašķaidīt zemi. Mākoņa malas iezīmēja spoža, sudrabota mēness gaisma, kas uz mirkli izlauzās cauri mākoņiem, tad no jauna viss iegrima tumsā.
Ielas dubļos nikni ietriecās pēdējie ledus akmeņi. Līkumodams no mājas uz māju, Bleiks tālumā pie Flemberga savrupmājas durvīm Karalienes laukumā ieraudzīja divas spožas lampas. Durvis apsargāja divi sulaiņi, tērpušies sarkanās livrejās ar zeltītām tresēm. To baltās zeķes bija notraipītas ar ielas dubļiem, un lielajās koka lāpās, ko tie turēja rokās, satītas taukainas lupatas dega ar koši dzeltenu liesmu. Bleiks paātrināja soli, baidīdamies, ka vētra vēl nav zaudējusi savu bargumu un no debesīm trieksies vēl kāda bulta.
Ilgi nebija jāgaida. No visām pusēm viņam virsū brāzās vējš. Tas sacēla no peļķēm ūdeni un uzsvieda to gaisā. Pār ielu pāršāvās elektrības uzplaiksnījums. Jumtu virsmas dzirksteļoja, un debesis kļuva žilbinoši baltas. Bleiks piespiedās pie mājas mitrās sienas, un zibens bulta pagāja garām viņa sejai ar tādu spožumu, kas apžilbināja pat cauri aizvērtām acīm. Slapjais mētelis nokūpēja, cepures virsa apsvila, un sejā iesitās sarkans mirdzums. Zibens, ietriecoties zemē, saārdīja ceļu pie Flemberga savrupmājas. Abi sulaiņi, nometuši degošās lāpas dubļos, kur tās ātri apdzisa, iemuka pagrabā.
Slapjš, notašķījies un ļoti aizkaitināts Bleiks kāpa pa stāvajām marmora kāpnēm, kas veda no ielas netīrumiem spodrajā, smalkajā lorda Flemberga savrupmājā. Pie durvīm kā sargkareivji stāvēja figurālas lampas. Katra no tām izskatījās kā izgrebta no cieta metāla gabala un izgreznota ar smalku baltu, sarkanu un zilu stiklu. Tām galos bija izveidotas čūskas ķiverēs, un gaisma no resnajām vaska svecēm izstaroja caur sarkanajām kristāla acīm baisu mirdzumu. Sveču sprakšķēšana skanēja kā čūsku šņācieni. Ozolkoka durvju vidū atradās liels zeltīts klauvēklis pūķa veidolā, izkalts no viena dzelzs gabala. Lampas gaismā spīdēja rievotie spārni un zaļās dārgakmeņu acis.
Kad vētra aizplūda naktī un debesis sāka skaidroties, ziemeļos vēl skanēja neapmierināta rūkšana. Bleiks palūkojās augšup. Pirmo reizi viņš ieraudzīja savu zvaigzni ar neapbruņotu aci. No kosmosa tālēm viņam pretī mirgoja vāja gaisma un vizuļojoša aste. Noņemdams izmirkušo cepuri un nokratīdams tai no malām ūdeni, Bleiks pie sevis pasmaidīja. Abi sulaiņi rausās augšā pa pagraba pakāpieniem un, neņemdami vērā Bleika klātbūtni, aizskrēja savākt izdegušās lāpas, tad atgriezās drošībā pagrabā.
Bleiks trīs reizes piesita ar klauvēkļa rokturi pie misiņa plāksnes. Pūķis likās nedabiski silts, acis atstāja plaukstā jūtamu iespiedumu. Durvis atvēra garš, tievs virssulainis smalkos zila zīda svārkos. Viņam bija samocīta sejas izteiksme un dziļi iekritušas acis ar tumšiem lokiem, ādu klāja sīku grumbiņu tīkls.
- Doktor Bleik, viņš teica veciškā balsī, kas saskanēja ar grumbām, lords Flembergs vēlas ar jums tikties ēdamistabā, viņi jau kādu laiku gaida…
Sulainis paskatījās uz Bleiku no augšas un pamāja sekot viņam mājā.
Bleikam virs galvas gaiteni izgaismoja lustra ar svecēm. Tā viegli šūpojās, lēnām griezdamās un mezdama garas, kustīgas ēnas. Lielajā, zeltītajā spogulī Bleiks sev šķita vecāks, nekā bija domājis. Seja bija krunkaina, un mati izspūruši.
Lords Flembergs paspēra pāris soļu laukā no ēdamistabas gaitenī.
- Manu dārgo Bleik! viņš iesaucās, atglauzdams no sejas garos, sirmos matus. Es jau domāju, ka jūs aizpūtuši vētra. Diezgan iespaidīgi! Nāciet iekšā, lēdija Flemberga jau gaida.
Istaba bija spoži izgaismota. Logiem bija koka slēģi, kas neļāva aizplūst nevienam gaismas stariņam. Lēdija Flemberga sēdēja krēslā ar augstu atzveltni garā, lakotā galda galā, divu zirga garumu attālumā no durvīm. Kad Bleiks ienāca telpā, viņa nepakustējās. Bleikam aizrāvās elpa no sievietes neticamā skaistuma sniegbalto ādu izcēla violeti melns zīda tērps, sveces gaismā vizmoja glītās rokas un garais, nevainojamais kakls.
Lords Flembergs apsēdās viņai pretī otrā galda galā un pamāja Bleikam, lai tas ieņem vienīgo atlikušo krēslu līdzās viņa sievai.
- Viņai patīk sabiedrība, Bleik. Viņa gribētu jūs visus sev, Flembergs sacīja. Ja jūs beidzot esat iekārtojies, mēs varētu ēst.
Bleiks pastiepa lēdijai Flembergai roku.
- Esmu doktors Sabiens Bleiks. Ir ļoti jauki…
