Tadeušs ātri pārtrauca vīrieti:
- Vai jūs meklējat kādu īpašu grāmatu, kungs? Spriežot pēc jūsu drēbēm, neesat šejienietis.
- Jūs esat ļoti gudrs cilvēks, un jums ir taisnība abos gadījumos. Grāmata, kuru es meklēju, ir ļoti īpaša. Reiz tā piederēja man, bet es to kaut kādā veidā pirms daudziem gadiem nozaudēju. Viņš palūkojās uz Agetu. Tas, protams, no manas puses bija ļoti muļķīgi. Tā ir grāmata, kas nedrīkst nonākt nepareizajās rokās, tajā ir pārāk daudz ģimenes noslēpumu.
- Ja pārjums ir sarakstītas grāmatas, jūs droši vien esat no smalkas ģimenes, Ageta drosmīgi noteica.
- Neviens taču nekad negribēs neko rakstīt par mani.
- Daudz svarīgāk, lai tevi labi pazīst viens cilvēks, nevis interesējas visa pasaule, svešinieks atbildēja.
- Un kas uzrakstījis šo grāmatu? Tadeušs vaicāja.
- Varbūt es to zinu.
- Māsa… kura pagrieza ģimenei muguru. Viņa vienmēr bija pārāk gļēva, lai uzrakstītu savu vārdu. Allaž slēpās aiz kāda cita.
Svešinieks pārlūkoja telpu it kā ieklausīdamies.
- Cik jums ir bērnu? viņš jautāja, pievērsies Tadeušam. Dzirdu, ka viens no tiem jūs sauc.
- Tur viļņi veļas pret tiltu, klaigā jūras putni vai kas tāds. Man nav bērnu, Tadeušs dusmīgi atteica. Vai jums vajadzīga grāmata vai kas cits?
- Grāmata, bet es jūtu, ka te tās nav. Es turpināšu meklējumus. Vīrietis paskatījās uz Agetu. Nu tad, meitenīt, uz tikšanos! Mūsu ceļi noteikti vēl krustosies, varbūt pat sapnī.
Svešais pieklājīgi palocījās, pagriezās un mundri izgāja no veikala. Kad viņš aizvēra aiz sevis durvis, noskanēja durvju zvaniņš.
Ageta, nervozi kodīdama lūpas, paskatījās uz Tadeušu.
- Viņš man seko, meitene izpļāpājās. Es reiz satikos ar viņu Holbornā un otrreiz sapnī. Viņš kaut ko grib.
- Šis cilvēks ir svešinieks tie dara dīvainas lietas. Tu satiki viņu divreiz. Nu, Londona nav liela. Agetai šķita, ka mazais vīriņš nestāsta visu, ko zina. Hugenoti ir it visur, un viņš ir tikai vēl viens noklīdis francūzis, kas aizbēdzis no sava karaļa.
Tadeušs iesmējās un tad parakājās pa kabatām, it kā gribētu novērst meitenes uzmanību.
- Lūk, kas man ir! Tas ir ļoti īpašs un ļoti vecs, bet palīdzēs tev izlasīt vārdus, kurus tu neredzi vai nesaproti. Es zinu, ka tu pēc kaut kā atnāci, un tas ir šis!
Tadeušs iebāza roku dziļi kabatā un izvilka slīpēta kristāla gabalu tik lielu kā puse zoss olas. Tam apkārt vijās sudrabotas akmeņozola lapas, kas ietvēra stiklu kā vainagā. Loga gaismā tas meta pāri sejai krāsainus varavīksnes starus.
- Vēlos, lai tu to paņem. Tas ir Ormuza kristāls. To izgatavojis Al-Hazans, un es gribu, lai tu to paturi kā piemiņu par mūsu draudzību. Tas palīdzēs tev saprast to, ko nevari izlasīt. Viņš trīs lielos solos nolēca no podesta un nostājās Agetas priekšā, pastiepis viņai Ormuza kristālu. Panēm to! Atnāc atkal nākamnedēļ, un es tev vēl ko pastāstīšu. Kas zina, varbūt tu nejauši atradīsi Nemorensis un padarīsi Tadeušu par laimīgu cilvēku!
Ageta juta dziņu runāt, izstāstīt savu noslēpumu, ka viņa jau zina, kam pieder šī grāmata, bet nebija īstā reize. Tadeušs iespieda viņai labajā rokā Ormuza kristālu. Tas pilnībā atbilda acs zīmes formai. Kad meitene paskatījās caur kristāla -prizmu, viņa ar pārsteigumu ieraudzīja, ka ikviena acs zīmes detaļa ir palielinājusies. Šķita, it kā katra līnija būtu veidota no sīkiem burtiņiem, kuri sarakstīti tik cieši, ka izskatās kā vienota līnija.
- Tas tev daudz ko parādīs. Tajā nav nekādas maģijas vai trika, bet tikai zinātnes brīnums. Tadeušs saņēma meiteni aiz rokas un aizveda līdz durvīm. Ceru tevi drīz atkal redzēt. Man ir tikai daži draugi, un tagad viens ir nācis klāt.
Likās, ka viņš runā no sirds, acīs staroja draudzība. Ageta neatbildēja un izgāja uz ielas, satvērusi rokā kristālu. Viņa domāja par to, kāpēc Bleika grāmata ir tik nozīmīga.
Londonas tilts bija pārpildīts, cilvēki, cieši satvēruši naudas makus, spiedās cits pie cita, baidoties no kabatzagļiem. Ageta paskatījās apkārt, vai kādās durvīs nestāv svešinieks. Viņa ieslidināja Ormuza kristālu kabatā, joprojām cieši turēdama to labajā rokā, un līkumoja pa ielas netīrumiem uz Bišopsgeitu. Dažādu domu mākta, meitene neredzēja, ka caur biezo, netīro kafejnīcas loga stiklu viņu vēro kāds vīrietis. Ageta domāja par Tadeušu, viņa silto smaidu un biedējošajām acīm un par Ormuza kristālu. Neviens nekāda iemesla dēļ agrāk nebija viņai pasniedzis tādu dāvanu. Meitene pasmaidīja, zinādama, ka dzīve mainās, un arī viņa pati mainījās. Viņa sajuta uz mēles tālīnas atmiņas par Absinthium. Ageta satinās ciešāk mētelī un atsauca atmiņā sen aizmirsto garšu.
Saule atradās zemu dienvidu debesīs un meta pāri Londonas tiltam biezas ēnas. Svešinieks kafejnīcā paņēma no galdiņa savu franču cepuri un ātri izgāja gaismā. Viņš izvilka no kabatas zeltītas brilles ar tumšziliem stikliem, kas bija izgatavotas no vissmalkākā safīra un noslīpētas tā, lai atspoguļotu sauli. Vīrietis uzvilka cepuri uz acīm, sacēla mēteļa apkakli un uzvilka garajos, baltajos pirkstos cimdus.
