- Jūs varat saukt mani par Hezrīnu, doktor Bleik. Lēdija Flemberga ir pārāk oficiāla uzruna. Sieviete uzsmaidīja tam ar savām saltajām, tēraudzilajām acīm un plānajām, sarkanajām lūpām.
Bleiks apsēdās un palūkojās pāri milzīgajam lakotajam koka galdam uz vietu, kur sēdēja lords Flembergs.
- Cik skaista istaba, un tik daudz jauku lietu!
- Un visglītākā no tām ir mana sieva, atteica lords Flembergs, noklikšķinādams pirkstus.
Istabā iesteidzās divi sulaiņi, nesdami lielus sudraba šķīvjus, kuru malām plūda pāri biezi tvaiki. Viņi neveikli, ar troksni nolika šķīvjus uz galda. Tvaikiem izklīstot, Bleiks ieraudzīja ceptu kāda liela dzīvnieka galvu. Uz viņu skatījās tā blāvās, sviestainās acis. Uz otra šķīvja atradās gara, melna zivs un tai apkārt daudzi sīki, lunkani zušu mazuļi, kas locījās un kustējās kā dzīva jūra. Bleiks norija riebumu un iedomājās, kā gan viņš varētu tādus radījumus norīt, lai tie neizlēktu laukā no vēdera.
Mazākais kalpotājs noliecās pār galdu un norādīja uz šķīvjiem ar gara, asa dunča galu.
- Kuru? viņš teica zemā balsī. Es griežu, jūs ēdat. Kuru tad? viņš nepacietīgi jautāja vēlreiz.
Bleiks bija aizturējis elpu, jo nevēlējās ieelpot garaiņus no mazliet apceptās zivs un kustīgajiem zušiem. Viņš paskatījās uz kūpošo dzīvnieka galvu, nezinādams, kādam dīvainam ilkņotam radījumam tā piederējusi.
- Kas tas ir? Bleiks nogaidoši jautāja.
- Tas ir valzirgs svaigs, cepts valzirgs, vīrietis atteica lauzītā angļu valodā. Es nogriezīšu. Labākā ir mēle un acis.
- Es ēdīšu zivi, Bleiks stingri noteica.
Kalpotāja sejai pārslīdēja vilšanās.
- Zivi? viņš pārjautāja.
- Zivi! Bleiks atkārtoja, norādīdams uz zušu mudžekli, kas locījās pa garā, zvīņainā radījuma muguru.
- Mans vīrs stāstīja, ka esat kabalists. Vai maģija jums palīdz? Hezrīna vaicāja, bet kalpotājs tikmēr iegremdēja nazi zivī, ātri nogrieza no kustīgā ēdiena garu fileju un uzlika Bleikam uz šķīvja kopā ar dažiem slīdīgiem zušiem.
- Tā nav maģija, bet zinātne, atbildēja Bleiks, un viņam priekšā tika nolikts kūpošais šķīvis ar zivi un zušiem. Tumsības laiki jau sen kā ir galā. Tā ir tikai prasmīga apiešanās ar spēkiem, kurus mēs vēl neizprotam. Es ticu, pienāks diena, kad visus cilvēkiem zināmos noslēpumus izskaidros zinātne.
- Jūsu pasaulē nepaliek vietas ticībai un noslēpumainībai. Tā ir kā māksla bez mākslinieka vai mūzika bez instrumenta. Ko tad jūs varat izdarīt ar savu maģiju? Vai jūs varētu atgriezt šai zivij dzīvību? Hezrīna iedūra ar nazi valzirga acī un izskrāpēja to no dobuma.
- Visumā nekas nav bez nolūka. Pat tam, ko jūs ēdat, ir savs mērķis, bet tagad šis mērķis nez kāpēc ir mainījies. Maģija drīz atklās patiesību. Kabala pārvērš bezgalīgo par galīgu, vislielāko par vismazāko, satur visu kopā. Bleiks paskatījās uz zušiem, kas tieši tobrīd slīdēja nost no šķīvja uz smalkā, baltā galdauta, uz kura palika biezas, melnas gļotas.
- Es ticu maģijai, Sabien. Ne tā, kā jūs teicāt, bet gan kaut kam brīnumainam, kas var aizvest mūs no šīs pasaules verdzības. Hezrīna atkal iedūra dakšiņu cepetī, norāva gabalu ādas un aptina to ap dakšiņu. Mēs dzīvojam pasaulē, kur cilvēki tic visdīvainākajām lietām, bet jūs gribat to visu izskaidrot ar saprātu.
- Viņš ir zinātnieks, atklājējs, no savas attālās vietas pie galda noteica viņas vīrs. Bleiks ir atklājis kaut ko apbrīnojamu, un rīt to apspriedīs visa Londona. Jītss par to parūpēsies. London Chronicle izstāstīs katrai kafijas tantiņai pilsētā, ko Bleiks ir atklājis.
Lords Flembergs ieraudzīja, kā Bleiks skatās uz kustīgo šķīvi.
- Attiecībā uz ēdienu manai sievai ir īpaša gaume. Dažkārt man šķiet, ka viņa ēstu katru radījumu, kas vien tai ienāktu prātā. Kāpēc ēst to, ko ēd ubagi? Kurš var teikt, ka ir mielojies ar tik lielisku valzirgu? Flembergs aizrautīgi noteica. Smalks vīns un aizokeāna augļi. Man īpaši garšo mēle.
- Ēdiet, Sabien! Tas ir pavisam vienkārši. Uzduriet tos un apēdiet veselus. Tie ir lieliski un piešķir sejas krāsai svaigumu. Hezrīna iesmējusies mudināja Bleiku ēst zušus.
- Tie ir gluži svaigi, tikko kā no jūras, noķerti piekrastē un turēti dzīvi; tie nenodarīs nekādu ļaunumu.
Bleiks durstīja zušus, kas kustējās un locījās, un, uzdūris dažus, ātri norija tos veselus kopā ar kumosu melnās zivs. Rīkli aizžņaudza zvīņu un sāls garša. Hezrīna un viņas vīrs vēroja, kā Bleiks lēnām cīnās ar ēdienu. Viņš apēda pusi porcijas, tad noņēma servjeti un uzmanīgi pārklāja pāri atlikušajam ēdienam.
- Gardi, viņš noteica, rīdams pilniem malkiem gaisu, lai noturētu kuņģa saturu vēderā. Viņš bija pārliecināts, ka zuši tur vēl aizvien kustas, ka tie nekad nenomirs un atkal parādīsies dienasgaismā. Kā tad ar Chronicle? Kādus jaunumus tā stāstīs par manu komētu?
