- Jūs esat uzmanības centrā. Jītss izreklamējis jūs kā lielu zinātnieku, gadsimta jaunatklājēju, Flembergs atbildēja, košļādams taukumu no liela, gara ilkņa un slaucīdams no sejas valzirga taukus. Cilvēkiem tiek stāstīts, ka komēta paies Zemei garām un, pēc jūsu aprēķiniem, mēs piedzīvosim skaistāko debesu uguņošanu kopš laika pirmsākumiem.
- Kad tā ietrieksies Londonā un nogalinās pusi iedzīvotāju, mani pakārs. Bleika skatiens šaudījās no Hezrīnas uz lordu Flembergu, gaidot kaut kādu reakciju, bet viņi mierīgi turpināja ēst valzirga galvas paliekas.
- Viņi nekad to neuzzinās! mierīgi atbildēja Flembergs, izklepodams uz galda sakošļātu gaļu. Mēs ielūgsim karali un viņa galmu uz mūsu māju ziemeļu grāfistē, bet pārējie var sadegt. Es un mani draugi esam pārliecināti, ka tas nāks Londonai par labu. Pilsēta ir pārāk pārpildīta, un daži cilvēki nav tā vērti, lai elpotu šo gaisu.
Flembergs pārvilka ar roku kaklam, it kā rādot naža griezienu.
- Jūs taču saprotat, Bleik, ko es ar to domāju. Londona, kas pārtapusi par jaunu Romu vai pat Jeruzalemi, ar drupām, ko radījusi jūsu komēta. Dievišķa tālredzība! Flembergs iesmējās.
- Tā nav pareizi! izsaucās Bleiks. Mums viņiem jāizstāsta, mēs varam izglābt cilvēkus.
- Sāksies panika, Sabien, Hezrīna sacīja. Šādi mēs varam brīdināt visus, kurus tiešām ir vērts aizvest no Londonas, un pārējie lai sagaida savu likteni. Pateikt viņiem to tagad nozīmētu izraisīt revolūciju.
Sieviete saņēma Bleika labo roku un pievilka sev klāt.
- Ļaujiet man paskatīties, ko plauksta stāsta par jūsu dzīvi. Man piemīt spējas redzēt nākotni. Paskatieties uz mani, un es jums pateikšu, kas notiks.
Viņas roka bija silta un mīksta. Bleiks juta, kā viņa seja sveces gaismā piesarkst. Sieviete, pagriezusi plaukstu uz augšu, turēja viņa roku, un Bleiks nespēja to atraut.
Hezrīna ar rādītājpirkstu uzvilka viņam uz delnas zvaigznes formu. Paņēmusi glāzi, viņa iepilināja plaukstā lielu lāsi un tad ieberzēja to ādā. Sveces gaisma maigi mirgoja.
Flembergs sakrustoja rokas un atslīga lielā atzveltnes krēslā, ar galda naža galu bakstīdams zobus. Viņš skatījās uz Bleiku un smaidīja, it kā atstājot viesi sievas fantāziju varā.
- Viņa jūs aizvedīs tādās sfērās, ko jums nekad neizprast, viņš noteica, košļādams pusapēsto taukumu.
Tad Flembergs salika rokas un ērtāk iekārtojās krēslā, aizvēra acis un, atbalstījis zodu pret krūtīm, ātri iemiga.
Bleiks neticīgi noskatījās, kā Flembergs sāk pie katra elpas vilciena krākt. Hezrīna parāva viņu aiz rokas, sāpīgi iespiežot plaukstā nagus.
- Man nepatīk, ja man nepievērš uzmanību, Sabien, viņa dusmīgi noteica caur zobiem. Jums un man ir nākotne, vai tad jūs nevēlaties zināt nākamību?
- Pats par savu nākotni es maz uztraucos. Es tikai gribu pavēstīt pasaulei, kas notiks, Bleiks atteica, cenzdamies novērst skatienu no sievietes sejas.
- Tie, kuri ir tā vērti, zina, ko darīt. Mans vīrs ir ticies ar draugiem, izstāstījis viņiem nepieciešamo, un viss būs labi.
- Kam? Jūsu draugiem un karalim? Un pārējā Londona var sadegt? Bleiks uztraucās.
- Ko jūs tur varat darīt? Ja tagad to visiem izstāstīsiet, tad tūkstoši nomirs panikas radītajā haosā. Viņi domās, ka pienākusi pastardiena. Vai jūs spējat iztēloties, kas notiks? Šādi vismaz dažiem ir izredzes izglābties. Viņa ielūkojās viesim acīs. Pastāstiet man, Sabien, kā jūs uzzinājāt, ka komēta nāk! Vai nejauši?
Bleiks nespēja novērst no viņas skatienu, tāds bija šīs sievietes valdzinājuma spēks. Viņa bija ģērbusies sulīgi violetā ar melnu tērpā, un uz gludās sejas vīdēja tumša skaistumpumpa.
- Es izlasīju… Vārdi sastinga Bleikam mutē, it kā viņa balsi būtu aizturējusi ledaina roka.
Cauri rokai izskrēja degoša sāpe. Tā sāka mokoši pulsēt, izstarojot sāpes uz krūtīm un kaklu. Bleiks dziļi ievilka elpu. Nervi un muskuļi vairs nepakļāvās viņa gribai. Viņš mēģināja piecelties, bet neredzams spēks trieca viņu pret galdu, uz kura stāvēja pusapēstās zivs skelets.
- Nepretojieties, Sabien! Es gribu redzēt nākotni, un tai būs lielāka nozīme nekā visām jūsu zināšanām. Hezrīna, cieši turēdama viņa roku, iespurdzās, jo Bleiks gribēja izlocīties gluži kā tie zuši, kurus viņi tikko apēda.
- Sēdiet! viņa pavēlēja, saspiedusi ciemiņa plaukstu vēl ciešāk.
Bleiks neko nevarēja padarīt. Viņš atkrita atpakaļ krēslā. Acis aizplīvuroja tumši tvaiki, kas tagad piepildīja telpu.
- Klausieties, Sabien! Jūsu nākotnē ir maģija un spēks, kas nāks pasaulē caur jums. Tas ir skaidri redzams. Tas stāv jums acu priekšā, tomēr jūs to neredzat. Ticiet visam, kas nāks! Bet kāds ārzemnieks tīkos pēc jūsu dzīvības.
Vārdi sitās viņam galvā kā pātagas cirtieni, un roka, pirms Hezrīna to atlaida, vairākas reizes noraustījās.
- Ko jūs izdarījāt? Bleiks nomurmināja caur sakostiem zobiem.
- Tas tikai tāds viesību triks, nekas vairāk. Vai tad jūsu zinātne nespēj to izskaidrot, Sabien? Vai arī nu jums nāksies ticēt maģijai kā burvestībai?
