Bleiks neatbildēja. Viņa roka svila kā zibens ķerts koks. Viņš mēģināja saliekt pirkstus, bet sāpes bija pārāk spēcīgas, un pa rokas virsmu sprakšķēja sīkas, zilas dzirksteles.
- Tas drīz pāries. Tāds ir nākotnes izziņas spēks. Hezrīna nopūtās. Ja vien Flembergam būtu tāds prāts kā jums, viss būtu pavisam citādi. Paskatieties, kā viņš tur krāc kā valzirgs, kas guļ pludmales smiltīs, pieēdies zivis, laimīgs par savu neziņu. Jums, Sabien, ir drošs prāts, jūs dienām domāsiet par notikušo, mocīsiet sevi, līdz zināsiet atbildi un atrisināsiet jautājumu, kāds spēks jūs apbūris. Hezrīna iesmējās. Aiztaupiet sev laiku tā bija maģija.
- Tagad, kundze, es došos projām. Jūsu maģija ir par daudz pārdroša, lai tāds cilvēks kā es to saprastu, un baidos, ka jūsu vīra miegs arī ir daļa no šīs burvestības.
Bleiks nedroši atgāja no galda, paklupa un atspiedās ar roku šķīvī, kurā atradās beigtie zuši.
- Es vēlētos jums kaut ko parādīt, doktor Bleik. Kaut ko tādu, ko esmu turējusi noslēpumā pat no sava vecā valzirga. Ak, reiz pienāks diena, kad kāds nogriezīs viņa galvu un pasniegs to uz šķīvja! Hezrīna klusu noteica, tad piecēlās no galda un piegāja pie Bleika.
Viņš juta, kā vēderā lokās zuši. Bleiks bija pārliecināts, ka tie joprojām vēl ir dzīvi un, pirms nakts būs galā, tie izlauzīsies laukā no viņa ķermeņa.
- Man laikam vajag uz… Bleiks nomurmināja, cenzdamies runājot neatvērt muti.
- Nemuļķojieties! Vispirms es jums parādīšu kaut ko tādu, kas satrauks jūsu prātu un paplašinās iztēli.
Hezrīna saņēma negribīgo Bleiku aiz rokas un vilka viņu pāri telpai. Flembergs pat nepakustējās. Viņš zvilnēja savā krēslā, un pa zodu tam tecēja taukainas siekalas, kas pilēja uz melnajiem svārkiem.
- Kuš! sieviete teica, vilkdama Bleiku uz durvīm. Es negribu, lai viņš pamostas, šis ir mūsu noslēpums…
Bleiks baidījās no šī noslēpuma, tomēr viņu bija pārņēmusi vēlēšanās un ziņkāre, kas dedzināja sirdi. Viņš bija Hezrīnas pārņemts. Šai sievietei piemita spēks, kas robežojās ar tumsību, un dziļš valdzinājums, no kura Bleiks nespēja paglābties. Viņi bija tikko satikušies, un tomēr viņa visādā ziņā valdīja pār Bleiku. Viņš jutās kā gaļasmuša, kuru grasās aprīt milzīgs, melns zirneklis. Hezrīna ievilka to savos tīklos pret viņa gribu, tomēr viņš nespēja tai pretoties.
- Esmu pārsteigta pārjums, Sabien. Jūs neesat vienīgais, kurš mīl debesis un visu, ko tās sniedz. Arī es esmu gaidījusi šo laiku, bet cita iemesla dēļ.
Viņa saspieda Bleika kaistošo roku tā, ka viņš saviebās.
- Nedomāju, ka tā ir pareizi, Bleiks iebilda, cenzdamies atbrīvoties. Ja es būtu jūsu vīrs, es nebūtu iepriecināts…
- Es arī ne, bet tieši tāpēc tas sagādā tādu prieku. Kurš gan vēlētos līdzināties viņam? Flembergs vienmēr ir tik prognozējams, tik garlaicīgs. Bet jūs, doktor
Sabien Bleik, Karaliskās biedrības biedrs, kabalists, tagad arī atklājējs jūs liekat manam prātam kņudēt. Nāciet un paskatieties, ko esmu mums sagatavojusi!
Gaitenī no grīdas līdz griestiem sniedzās liels spogulis. Tā sudrabs vizmoja spožs un skaidrs, un sveces gaismā atspoguļojās sievietes tēls. Bleiks raudzījās uz Hezrīnas atspulgu šķita, ka viņa atrodas ārpus laika ietekmes sejā nebija neviena defekta vai grumbas.
- Aiz spoguļa atrodas cita pasaule. Vai jūs man ticat, Sabien? sieviete vaicāja.
- Es būtu muļķis, ja neticētu, Bleiks atteica, paberzēdams sarkano zīmi, kas svilināja plaukstu. Bet es esmu tikai šīs pasaules cilvēks un gribu, lai tas tā arī paliek.
Hezrīna iesmējās.
- Ieskatieties spoguļa dziļumos un pasakiet, ko jūs redzat!
Bleiks vērās blāvajā stiklā, pa kura virsmu dejoja sveces gaisma no lielās lustras.
- Vai jūs nāksiet iekšā spogulī kopā ar mani, doktor Bleik, un atklāsiet sev citu pasauli? Hezrīna jautāja, saudzīgi vilkdama viņu tuvāk stiklam.
Bleiks neko neteica, vien pamāja ar galvu un piegāja pie stikla, ticēdams, ka pēc viena soļa stāvēs tam otrā pusē.
- Nē, Sabien! Tas ir īsts spogulis! Hezrīna sacīja, pacēlusi sprūdu krāšņā, zeltītā, ar pērtiķu galvām un varžu sejām izgreznotā rāmja malā.
Bleiks ievēroja viņai pirkstā zelta gredzenu. Tā zeltītā stīpa kā komētas aste ietvēra pirksta balto ādu.
- Pirms mēs ieejam šajā kambarī, mums jāuzsauc tosts nākotnei.
Hezrīna no augstā statīva, kas stāvēja līdzās spogulim, paņēma divus lielus traukus. Vienu viņa pasniedza Bleikam un virzīja to tuvāk viņa lūpām.
- Vienā malkā! viņa noteica gandrīz čukstus. -Vienā malkā, un tad mēs kopīgi izbaudīsim nākamību.
Hezrīna pielika trauku sev pie lūpām un atlieca galvu. Bleiks skatījās, kā viņa dzer šķidrumu un tad noslauka muti ar plaukstas virspusi.
- Tagad jūsu kārta, Sabien. Ātri!
Bleiks izdzēra kausu. Divos malkos viņš bija norijis visu tā saturu. Biezais, zaļais, staipīgais šķidrums apsvilināja rīkli, padarīja stingu muti, izbīdīja acis no dobumiem un aizžņaudza balsi, gandrīz izspiežot no plaušām visu gaisu. Hezrīna pie sevis nosmējās, atvilka spoguli no sienas un lēnām atvēra milzīgas durvis uz kādu citu pasauli.
