Kad robeža starp sienu un spoguli tika lauzta, gaisā pēkšņi uzvirmoja salts vējš. Bleiks juta sev apkārt aukstumu. Kaut kur tālu mājā aizcirtās kādas durvis, un kāpņu laukumā viņiem virs galvas noklaudzēja soļi. Bleiks vērās telpas tukšumā, kas vīdēja aiz spoguļa, acīm pārmeklēdams tumsu.
Hezrīna viegli piebikstīja, lai viņš iet iekšā. Šajā brīdī Bleiks ieraudzīja sīku zilas vielas veidolu, kas mirgoja tumsā. Tas vizmoja un mutuļoja kā tūkstoš zilbaltu dimantu un, bez skaņas griežoties, plivinājās trīs pēdu attālumā no viņa sejas. Neko nedomādams, Bleiks pastiepa roku, lai tam pieskartos. Roka bezpalīdzīgi virzījās uz sprakšķošās elektriskās lodes pusi.
- Liberato per mortem, noteica Hezrīna, aizgriezusies no žilbinošās gaismas.
Ageta noņēma no rokas lielu, melnu blakti un spieda to pirkstos, līdz pašķīda sarkanas asinis. Viņa ķēra šos parazītus zem raupjās segas visu nakti, jo tie rāpoja un koda.
Kreisajā pusē gulēja māte. Viņu netraucēja pastāvīgā žurku skrubināšanās sienā, kur tās grauzās cauri javas un zirgu astru apmetumam. Tā bija visa Lemjēnas kundzes dzīve viņa nekad neatstāja istabu, kurā mitinājās kopā ar meitu. Starp garajām miega stundām viņa ēda dažādu ēdienu, ko atnesa viņas vīrs Kadmuss, un aizskaloja savas bailes no pasaules ar kvartu džina un nelielu daudzumu alus. Masīvās koka durvis bija viņas pasaules robeža, līnija, kuru viņa nešķērsoja. Tās bija necaurejamas kā pils mūris vai augsts tornis, un tām bija lielāks spēks atturēt viņu no virzīšanās uz priekšu nekā stiprākajai Spānijā kaltajai atslēgai.
Ageta tumsā notrausa saspiesto parazītu no rokas un nolaizīja no pirkstiem sīkās asins pēdas. Tām bija saldena garša līdzīgi kā pussakošļātām medus kārēm un bišu siekalām viņas atmiņās. Meitene centās aizmigt, bet žurku radītais troksnis un svelošais aukstums nepieļāva domas par atpūtu. Brigends bija pazudis iepriekšējā naktī. Viņš neatradās līdzās, lai pasargātu Agetu no tumsas trokšņiem, un nesaritinājās viņai apkārt, lai sasildītu. Meitene iztēlojās, ka suns atrodas tālu Kondjūtas laukos, kur, dzīdamies pakaļ briedim, nonācis dumbrājā. Viņa vakariņas neapēstas stāvēja priekšnamā.
Grīdas dēļi čīkstēja, un māja vaidēja. Agetai izklausījās, it kā ēka, slīgstot miegā, dziļi, ar piepūli ieelpo tā, ka izspīlējas ribas. No sveces, kas stāvēja uz džina galdiņa, pāri istabai šāvās ēnas sīkas, melnas tumsas strēmeles, kas slēpās kaktos un glūnēja gar gultas malu. Ageta nekad nebija varējusi ciest šo istabu ar brūnajām sienām un netīro koka grīdu; tajā nebija ne ērtību, ne laimes, tā bija tikai vieta atpūtai pēc garās, nogurdinošās dienas, kas pavadīta tīrot un pienesot, un staigājot pa smirdīgo Londonu.
Tālākajā istabas galā caur puspievērtajām melnajām durvīm varēja dzirdēt, kā viesi miegā krāc un kaut ko buldurē. īres māja bija pilna, viesi gulēja pat gaitenī. Vienīgā mierīgā vieta bija virtuve un lielais ādas krēsls, kuru tēvs izmantoja par gultu. To sildīja tīra un spoža uguns. Meitene ar piedurkni noslaucīja no loga mitrumu un palūkojās nakts debesīs tur, debesu augstumā, miljons spīguļojošu gaismiņu ielenkumā, mirgoja zvaigzne, kuru viņa nekad agrāk nebija redzējusi. Tās zaigojošā asinssarkanā aste iestiepās kosmosā.
Pēkšņi virs galvas atskanēja būkšķis. Agetai uz galvas nobira bēniņtelpas putekļi, piepildot gaisu ar spīdīgiem, baltiem gružiem. Sveces gaismā tie spīdēja kā krītošs sniegs. Troksnis atkārtojās, pēc tam bija dzirdama metāla ķēdes vilkšana pa koka grīdu. No jumta noslīdēja šīferis un sašķīda pret ielu. Skaņa atkārtojās vēl un vēl.
Mājā neviens nepakustējās. Visi gulēja dziļā aizmirstībā. Caur grīdas dēļiem virs galvas Ageta saklausīja raudāšanu un metāla ķēdes klaudzēšanu. Meitene lēnām izkāpa no gultas uz aukstās koka grīdas. Pustumsā viņa sasniedza durvis un ieklausījās uguns sprakšķēšanā virtuvē. Ageta zināja, ka tēvs, sildīdams kājas pie uguns, būs aizmidzis ar naktspodu zem krēsla.
Viņa ielūkojās tumšajā gaitenī. Pie sienas, mirgodama vējā, kas pastāvīgi pūta cauri visai mājai, dega tikai viena svece. Uz grīdas, sarāvušās zem netīrajām segām, vaidēja, kunkstēja un grozījās divas cilvēciskas būtnes. Miegā gulētāji kasīja un plēsa pūžņojošās kreveles.
Ageta paskatījās uz resno klaidoni, kas gulēja viņai ceļā. Tā bakurētaino seju klāja īsa, rupja, sirma bārda, kas miegā raustījās un čabēja. Vīrietis gulēja uz muguras plati atplestu muti un skaļiem krācieniem tvēra gaisu. Agetai uznāca vēlme paņemt sveci un iepilināt viņam mutē karsto vasku, lai tas beigtu krākt un paliktu klusu un viņa varētu nokļūt pie kāpnēm tumšā gaiteņa otrā galā.
Klaidonis miegā murmināja, un meitene varēja saost tā sasmakušo elpu. Tad viņš piepeši sakustējās un izstiepa roku, aizšķērsodams ceļu. No gulētāja mēteļa izlīda liela žurka, aizskrēja gar sienu un metās lejā pa kāpnēm uz virtuvi. Ageta pārkāpa pāri guļošajam resnajam ķermenim, cenzdamās tam nepieskarties.
