Arhimags vienreiz skarbi pamāja ar galvu. - Tieši to es domāju. Noliegt pagātni nozīmē noliegt nākotni. Cilvēks neveido pats savu likteni; viņš to vai nu pieņem, vai noliedz. Ja pīlādža saknes ir seklas, tam nav vainaga. -To dzirdēdams, Arrens iztrūcies pacēla skatienu, jo viņa īstais vārds
Arrens aizgāja no Lielā nama, dziļa izbrīna pārņemts. Viņš sev teica, ka jūtas laimīgs, taču šis vārds nelikās atbilstošs. Viņš sev teica, ka arhimags viņu nosaucis par stipru cilvēku, kuram ir savs liktenis, un ka viņš lepojas
ar šo cildinājumu, tomēr patiesībā viņš nejuta lepnumu. ''Kāpēc ne? Visvarenākais pasaules burvis viņam bija teicis: - Rit mēs brauksim pretī nolemtībai, - un viņš bija pamājis ar galvu un piekritis; vai tagad nevajadzētu justies lepnam? Tacu lepnumu Arrens nejuta. Viņš juta ētikai izbrīnu.
Vins nogāja lejā pa stāvajām, līkumotajām Tvilas ie-lām, krastmalā uzmeklēja savu kapteini un teica: - Rīt es kopā ar arhimagu braukšu uz Vothortu un Dienvidu robežsalām. Pasaki valdniekam, manam tēvam, ka atgriezīšos mājās Berilā, kad būšu veicis šo pienākumu.
Kuģa kapteinis izskatījās saīdzis. Viņš paredzēja, kā Enladas valdnieks var uzņemt šādas vēsts nesēju. - Man - vajadzīga ar tavu roku rakstīta ziņa, princi, - kapteinis teica. Saprazdams, ka viņam taisnība, Arrens aizstei-
dzās - jo viņam šķita, ka viss jāizdara tūlīt, - un sameklēja
nelielu, savādu veikaliņu, kurā nopirka tintakmeni, otu un mīksta, bieza, filcam līdzīga papīra gabalu; aiz- steidzies atpakaļ uz krastmalu, viņš apsēdās uz mola rak-stīt vecākiem vēstuli. Kad Arrens iedomājās māti turam rokās šo papīra gabalu un lasām dēla vēstuli, viņam kļuva skumji. Māte bija dzīvespriecīga un pacietīga sieviete, taču Arrens zināja, ka viņas laimes pamats ir dēls un ka viņa ļoti gaida tā atgriešanos. Viņam nebija vārdu, ar kuriem mierināt māti par savu ilgo prombūtni. Vēstule bija īsa un sausi lietišķa. Arrens parakstījās ar zobena rūnu, aizzīmogoja vēstuli ar piķi, ko atrada turpat netālu spainī, un atdeva to kapteinim. Pēc tam viņš iesaucās: - Pagaidi! - it kā kuģis jau nākamajā brīdī grasītos braukt projām, un skriešus metās atpakaļ pa bruģētajām ielām uz savādo veikaliņu. To bija pagrūti atrast, jo Tvilas ieliņām piemita kaut kāda dīvaina izvairība un gandrīz vai likās, ka pagriezieni katru reizi ir citādi. Beidzot,
atradis pareizo ielu, Arrens iemetās veikalā pa durvīm kuru aplodu rotāja sarkanīga māla krelles. Pirkdams tinti un papīru, viņš uz saktu un piespraužu paplātes bija pamanījis mežrozes ziedam līdzīgu sudraba piespraudi un mātes vārds bija Roze. - Es to pērku, - viņš sav straujajā, dižciltīgajā manierē teica.
-Tas ir sens sudraba izstrādājums no O salas. Redzu, kungs prot novērtēt senlaiku mākslu, - teica veikalnieki skatīdamies uz Arrena zobena spalu, nevis uz skaisti maksti. - Tas maksā Četrus ziloņkaula gabalus.
Arrens samaksāja augsto cenu bez tielēšanās; viņa makā bija pietiekami daudz ziloņkaula ripiņu, kas Iekš-zemēs tika lietotas naudas vietā. Doma par dāvanu māte bija iepriecinoša; pati pirkšana bija iepriecinoša; iziedami no veikala, Arrens piespieda plaukstu zobena roktun pogai, juzdams sevī uzbangojam dižmanīgu lepnumu
Šo zobenu viņam bija iedevis tēvs pirms aizbraukšanas no Enladas. Arrens to bija svinīgi saņēmis un nēsājis pat uz kuģa, it kā to nēsāt būtu viņa pienākums. Viņi lepojās, juzdams pie guma tā metāla svaru un sirdi apzinādamies tā vecuma svaru. Jo tas bija Serriada zobens un Serriads bija Morreda un Elfaranas dēls; vecāks par to bija vēl tikai Erreta-Akbes zobens, kas slējās virs Karaļu torņa Havnorā. Serriada zobens nekad nebija nolikts malā vai gulējis mantnīcā - tas vienmēr bija nēsāts pie sāniem; taču gadsimtu gaitā tas nebija nodeldēts vai zaudējis spēku, jo bija kaldināts ar burvības vareno spēku Šī zobena vēsture stāstīja, ka jau kopš laika gala to bijis iespējams izvilkt no maksts vienīgi tad, ja tam lemts kar pot dzīvībai. Tas nekad nepakļautos asinskārei, atriebībai' alkatībai vai laupīšanas kariem. No šī lielā dzimtas dārguma Arrens bija guvis savu ikdienas vārdu: bērniņi viņš tika saukts par Arrendeku - zobentinu.
Viņš nekad nebija lietojis savu zobenu, un to nebija darījuši arī viņa tēvs un vectēvs. Enladā ilgu laiku bija valdījis miers.
