- Es nebaidos, - viņš atkārtoja. - No kā būtu jābaidās mirušam? - Viņš iesmējās. Tik neīsti un baisi skanēja šie smiekli šaurajā, akmeņainajā ielejā zem kalniem, ka Arrenam brīdi aizsitās elpa. Tomēr viņš satvēra zobena spalu un klausījās.
- Es nezinu, no kā būtu jābaidās mirušam, - Geds atbildēja. -Taču ne no nāves? Un tomēr izskatās, ka tu no tās baidies. Kaut arī esi atradis ceļu, kā no tās izbēgt.
- Esmu. Es esmu dzīvs: mana miesa dzīvo.
- Ne visai labi, - mags sausi atteica. - Ilūzija var noslēpt vecumu, bet Orms Embars nebija saudzīgs pret tavu miesu.
- To es varu atjaunot. Es zinu dziedēšanas un jaunības noslēpumus, ne tikai ilūziju viltības vien. Par ko tu mani uzskati? Vai tāpēc, ka tevi sauc par arhimagu, tu mani turi par ciemata zintnieku? Mani, kurš vienīgais no visiem magiem ir atradis ceļu uz nemirstību - to, ko nav atradis neviens cits?
- Varbūt mēs nemeklējām, - sacīja Geds.
- Meklējāt. Jūs visi. Meklējāt, bet nepratāt atrast, tā-pēc skandējāt gudrus vārdus par dzīvības un nāves neiz-bēgamību, līdzsvaru un tā tālāk. Bet tie bija tikai vārdi -meli, aiz kuriem slēpt savu neprasmi, savas bailes no nāves! Kurs cilvēks nedzīvotu mūžīgi, ja vien spētu? Un es to spēju. Esmu nemirstīgs. Es izdarīju to, ko jūs nespējāt, un tāpēc esmu jūsu pavēlnieks - tu to zini! Vai vēlies dzirdēt, kā es to panācu, arhimag?
- Vēlos.
Skals paspēra soli tuvāk. Kaut gan viņam nebija acu, Arrens ievēroja, ka viņš neizturas gluži kā akls; šķita, ka Sīrietis pavisam labi jūt, kur atrodas Geds un Arrens, un ipzinās viņu abu klātbūtni, kaut gan ne reizes viņš jepagrieza galvu uz Arrena pusi. Varbūt viņš bija apveltīts ar īpašu burvja redzi, kaut ko līdzīgu vēstījumu un parādību redzes un dzirdes spējām - kaut ko tālu, kas deva apjautas iespēju, ja arī tā nebija patiesa jedze.
- Pēc tam kad tu savā lepnībā iedomājies, ka esi mani pazemojis un pārmācījis, - viņš sacīja Gedam, - es biju Palnā. Jā, mācība tā man patiešām bija, tikai ne tāda, jādu biji iecerējis tu! Tur es teicu: tagad esmu redzējis tevi, un es to nepieņemšu. Lai visa dumjā daba iet savu iumjo gaitu, bet es esmu cilvēks - labāks par dabu, pārāks par to, un es neiešu tādu ceļu. Es nepārstāšu būt es pats! Un ar šo apņēmību es atkal ķēros pie Palnas zinībām, ļaču atradu tajās tikai mājienus un kripatas no tā, kas inan vajadzīgs. Tāpēc es tās pārveidoju un pārkausēju Sjn radīju jaunu burvību - izcilāko burvību, kāda jebkad radīta. Izcilāko un pēdējo!
- Šo burvību īstenodams, tu gāji bojā.
- Jā! Es nomiru. Man pietika drosmes mirt, lai atklātu to, ko jūs, gļēvuļi, nekad neesat atklājuši, - atpakaļceļu no nāves. Es atvēru durvis, kas bija aizvērtas kopš laiku Pirmsākuma. Un tagad es brīvi nāku šurp un brīvi atgriežos dzīvajā pasaulē. Es vienīgais no visu laiku visiem cilvēkiem esmu Divu Zemju valdnieks. Un durvis, kuras es atvēru, ir atvērtas ne tikai šeit, bet arī dzīvo prātos, vinu esības neapzinātajās dzīlēs, kur mēs visi esam vietoti tumsā. Viņi to zina un nāk pie manis. Un ari miru-
šajiem jānāk pie manis, jānāk visiem, jo es neesmu zaudējis dzīvā burvja spējas: kad es aicinu, viņiem jākāpj pāri akmens sienai, un tas jādara visiem: Valdniekiem magiem, lepnajām sievietēm; visiem pēc manas pavēles jāstaigā turp un atpakaļ, no dzīvības uz nāvi. Visiem jānāk pie manis - gan dzīvajiem, gan mirušajiem, jo es esmu tas, kurš ir miris un palicis dzīvs!
- Kur viņi atnāk pie tevis, Skal? Kur tu atrodies?
- Starp abām pasaulēm.
- Bet tā nav ne dzīve, ne nāve. Kas ir dzīve, Skal?
- Vara.
Kas ir mīlestība?
- Vara, - aklais dobji atkārtoja, savilkdams augstāk plecus.
- Kas ir gaisma?
- Tumsa!
- Kāds ir tavs vārds?
- Man tāda nav.
- Visiem šajā zemē ir savi īstie vārdi.
- Tad saki man savējo!
- Mans vārds ir Geds. Un tavējais?
Aklais brīdi vilcinājās, tad atbildēja: - Skals.
- Tā bija tava iesauka, nevis vārds. Kur ir tavs vārds? Kur tava patiesība? Vai tu atstāji to Palnā, kur gāji boja? Tu esi daudz aizmirsis, Divu Zemju valdniek! Tu esi aizmirsis gaismu, mīlestību un pats savu vārdu.
- Man tagad ir tavs vārds un vara pār tevi, arhiina? Ged - Ged, kas biji arhimags, būdams dzīvs!
Mans vārds tev neko nedod, - sacīja Geds. - Tev pār mani nav nekādas varas. Es esmu dzīvs cilvēks; ķermenis guļ Selidoras krastā zem saules, virs zemes kura griežas. Kad šis ķermenis mirs, es nokļūšu šeit,
