Geds sāka iet lejup pa esības kalna tālāko malu, un soli pa solim Arrens gāja viņam līdzi. Puisi mocīja šausmas, tomēr tik cieša bija viņa apņēmība un tik spēcīgai viņa griba, ka bailes nespēja valdīt pār viņu, un Arrens tās pat skaidri neapzinājās. Bija tikai dīvaina dziļi gruzdošu bēdu apjauta, itin kā sprostā mocītos kāds pieķēdēts dzīvnieks.
Šķita, ka viņi ilgi kāpj lejup pa nogāzi, bet varbūt ceļš bija pavisam īss, jo šeit, kur nepūta vējš un nemirkšķināja zvaigznes, nebija arī laika rituma. Tad viņi nokļuva kādas sausās zemes pilsētas ielās, un Arrens redzēja mājas ar logiem, kuros nekad neiedegas gaisma un vietvietām durvīs nekustīgām sejām un tukšām rokām stāv mirušie.
Tirgus laukumi visi bija tukši. Te neko nepirka un nepārdeva, neko neieņēma un netērēja. Nekas netika lietots, nekas netika radīts. Geds un Arrens gāja pa šaurajām ielām vieni, un tikai pāris reižu redzēja kaut kur citā pagriezienā pazūdam kādu stāvu, bet tas bija tālu un pustumsā tik tikko saskatāms. Ieraudzījis pirmo no tiem, Arrens satrūkās un pacēla zobenu, bet Geds papurināja galvu un gāja tālāk. Tad Arrens redzēja, ka tā ir sieviete, kura kustas lēni un nebēg no viņiem.
Visi tie, kurus viņi redzēja, - to nebija daudz: lai gan mirušo ir daudz, sausā zeme ir liela, - stāvēja nekustēdamies vai lēni, bezmērķīgi slīdēja uz priekšu. Nevienam nebija ievainojumu kā Erreta-Akbes parādībai, kas tika izsaukta uz zemes savā bojāejas vietā. Viņos neredzēja nekādu slimības pazīmju. Viņi bija keskarti un izdziedināti. Izdziedināti no sāpēm un no dzīves. Viņi nebija derdzīgi, kādus Arrens ar bažām bija viņus iedomājies, nebija atbaidoši tādā nozīmē, kā viņš bija gaidījis. Viņu sejas bija rāmas, brīvas no dusmām un vēlmēm, un viņu ēnainajās acīs nemirdzēja cerības.
Gaidīto baiļu vietā Arrenā uzbangoja dziļš žēlums, un, ja zem tā tomēr gruzdēja bailes, tās nebija par sevi, bet par visiem cilvēkiem. Jo viņš redzēja māti un bērnu, kuri bija miruši kopā un kopā palikuši arī tumšajā zemē; taču bērns neskraidīja, neraudāja, un māte to neturēja rokās un pat neskatījās uz to. Un tie, kuri miruši mīlestības dēļ, rāmi slīdēja pa ielām viens otram garām.
Podnieka ripa bija nekustīga, stelles tukšas, pavards auksts. Neviena balss nedziedāja dziesmas.
Tumšās ielas starp tumšajām mājām veda arvien uz priekšu, un viņi gāja tālāk. Vienīgā skaņa bija viņu soļu loksnis. Valdīja aukstums. Sākumā Arrens šo aukstumu aebija pamanījis, bet pamazām tas iespiedās vina dvēselē, kas šeit bija arī viņa miesa. Viņš jutās ļoti gurdens. Acīmredzot noiets ļoti garš ceļš. Kāpēc vispār jāiet tālāk, vnš domāja, un viņa soļi kļuva arvien gausāki.
Geds piepeši apstājās un pagriezās pret vīrieti, kurš stavēja divu ielu krustojumā. Viņš bija slaids un garš, un Arrenam šķita, ka šī seja ir kaut kur redzēta, tomēr viņš tevarēja atcerēties, kur. Geds uzrunāja vīrieti, un pirmo reizi, kopš viņi bija pārkāpuši akmens sienai, balss Pārtrauca klusumu: - Ak, Torion, mans draugs, kā tu esi nokļuvis šeit?
Un viņš izstiepa rokas pretī Roukas Saucējam.
Torions neatbildēja uz šo kustību. Viņš nekustīgi stavēja, un viņa seja bija nekustīga, bet Geda zižļa sudrabota gaisma dziļi iespīdēja viņa aizēnotajās acīs un sastapa tur niecīgu atblāzmu. Geds saņēma plaukstu, kuru tas viņam nesniedza, un teica: - Ko tu šeit dari, Torion? Tu vēl nepiederi šai valstībai. Ej atpakaļ!
-Es sekoju nemirstīgajam. Un apmaldījos. - Saucēja balss bija klusa un vienmuļa kā cilvēkam, kurš runā miegā.
- Ej augšup, uz sienas pusi! - Geds teica, norādīdams uz to pusi, no kuras bija nākuši viņš un Arrens, - uz garo, tumšo, nolaideno ielu. Tad Toriona seja nodrebēja, it kā viņā būtu sāpīgi ieurbusies kāda cerība, skaudra kā zobena cirtiens.
- Es nevaru atrast ceļu, - viņš teica. - Valdniek, es nevaru atrast ceļu!
- Varbūt atradīsi, - Geds teica, apskāva viņu, tad devās tālāk. Torions palika nekustīgi stāvam krustojuma viņiem aiz muguras.
Ejot arvien tālāk, Arrenam sāka likties, ka šajā bez- laika tumsībā patiesībā nav virziena ne uz priekšu, ne r atpakaļ, ne austrumu, ne rietumu, ne īsta ceļa. Vai ir kāds ceļš, kas ved uz āru? Viņš atcerējās, kā abi nākuši lejup no kalna - lejup, visu laiku lejup, vienalga, kurp grieztos; tomēr tumšajā pilsētā visas ielas joprojām veda lejup, tātad, lai atgrieztos pie akmens sienas, vajadzētu kāpt tikai augšup, līdz kalna virsotnei. Taču viņi negriezās atpakaļ. Plecu pie pleca viņi gāja tālāk. Vai viņš seko Gedam? Vai varbūt pats rāda ceļu?
Viņi izgāja no pilsētas. Neizmērojamās mirušo vai' stības lauki bija tukši. Akmeņainajā zemē zem nekustīgājām zvaigznēm neauga neviens koks, neviens dadzis, neviens zāles stiebrs.
