Te nebija apvāršņa, jo acs tik tālu tumsā nespēja Redzēt, bet turpat priekšā krietnu gabalu pletās debesis bez mazajām, sastingušajām zvaigznēm, un šis tukšais Idajums bez zvaigznēm izskatījās izvagots un izrobots ļcā kalnu grēdas mugura. Pieejot tuvāk, apveidi kļuva skaidrāki: tās bija augstas virsotnes, kuras nedeldēja nedz vējš, nedz lietus. Uz tām nebija sniega, kas zaigotu zvaigžņu gaismā. Tās bija melnas. Kad Arrens lūkojās uz tām, viņa sirdi pārņēma pamestības izmisums. Viņš novērsās. Taču viņš tās pazina, viņš zināja, kas tās ir, un Mņa skatiens atkal tiecās pie tām atpakaļ. Katru reizi, tad Arrens paraudzījās uz šīm virsotnēm, viņš sajuta krūtis aukstu smagumu, un viņa dūša gandrīz saplaka. Tomēr priņš gāja tālāk, arvien vēl uz leju, jo zemes slīpums turpinājās līdz pat kalnu pakājei. Beidzot viņš teica: - Valdniek, kas tie... - Balss neklausīja un ķērās izkaltušajā ļriklē, tāpēc viņš pamāja uz tiem ar roku.
- Tie robežojas ar gaismas pasauli, - Geds atbildēja, - tāpat kā akmens siena. Tiem nav cita vārda kā Sāpes. Tiem pāri iet ceļš. Mirušajiem tas ir liegts. Tas nav garš. lāču tas ir skaudrs ceļš.
- Man slāpst, - Arrens teica, un ceļabiedrs atbildēja: Šeit viņi dzer putekļus.
Gājiens turpinājās.
Arrenam likās, ka ceļabiedra gaita kļuvusi itin kā lēnaka, un brīžiem viņš sastomījās. Arrens pats vairs nejuta iDekādu stomību, kaut gan gurdums auga augumā. Jāiet lejup, jāiet uz priekšu. Viņi gāja tālāk.
Palaikam viņi izgāja cauri citām mirušo pilsētām, un
tumšie jumti stūraini iezīmējās pret nekustīgajām zvaigznēm, kuras nekad nemainīja savu vietu. Aiz pilsētām atkal pletās tukšie lauki, kuros nekas neauga. Līdzko viņi kādai pilsētai bija izgājuši cauri, tā pazuda tumsaj Ne priekšā, ne aizmugurē nekas nebija redzams - vienīgi kalni, kas nāca arvien tuvāk, melnēdami augstu virs viņiem. Labajā pusē bezveidīgā nogāze pazuda lejā tāpat kā pirms kāda laika - cik sen tas bija? -, kad viņi kāpa pāri akmens sienai. - Kas atrodas tur? - Arrens fčukstus jautāja Gedam, jo alka dzirdēt cilvēka balsi, bet mags papurināja galvu: - Es nezinu. Tas var būt ceļš bez gala.
Virzienā, kurā viņi gāja, nogāze šķita kļūstam arvien lēzenāka. Zeme zem viņu kājām asi čirkstēja kā izdedžu kārta. Viņi joprojām gāja un gāja, un tagad Arrens vairs nedomāja par atpakaļceļu un par to, kā iespējams atgriezties. Viņš nedomāja arī par apstāšanos, kaut gan jutās ļoti noguris. Bridi viņš mēģināja izgaismot trulo tumsu, gurdumu un bailes, domādams par mājām, taču nespēja atcerēties, kāda izskatās saulesgaisma vai viņa mātes seja. Neatlika nekas cits kā iet tālāk. Un viņš gāja tālāk.
Arrens juta, ka zeme zem kājām kļūst līdzena, un Geds viņam blakus sastomījās. Tad apstājās arī Arrens. Garais lejupkāpiens bija beidzies; te bija gals, tālāk ceļš neveda, un nebija vajadzības vairs iet.
Viņi atradās ielejā tieši zem Sāpju kalniem. Zem kājām un visapkārt melnēja lieli laukakmeņi un klintsbluķi asām šķautnēm. Šķita, ka šī šaurā ieleja varētu būt upes sausā gultne, pa kuru reiz plūdis ūdens, vai kādreizēja uguns upe, kura jau sen atdzisusi salta zem vulkānu melnajām, cietsirdīgajām virsotnēm.
Arrens nekustīgi stāvēja šaurajā tumsas ielejā, Geds mēmi stāvēja viņam blakus. Kā mirušie, kam
Atbalsodams viņa domu, Geds teica: - Mēs esam aizgājuši pārāk tālu, lai grieztos atpakaļ. - Viņa balss bija klusa, tomēr tā gluži nenoslāpa lielajā, drūmajā tukšumā visapkārt, un tās skaņa Arrenu mazliet uzmundrināja. Vai tad viņi nav atnākuši šurp, lai sastaptu meklēto?
Kāda balss tumsā teica: - Jūs esat atnākuši pārāk tālu. Arrens tai atbildēja: - Tikai pārāk tālu ir pietiekami klu.
- Jūs esat atnākuši līdz Sausajai upei, - balss teica. - Jūs nevarat atgriezties pie akmens sienas. Jūs nevarat atgriezies dzīvē.
- Pa to ceļu ne, - Geds sacīja tumsai. Arrens tik tikko varēja viņu saskatīt, kaut gan abi stāvēja blakām: kalni, kās slējās līdzās, aizsedza pusi no zvaigžņu gaismas, un šķita, ka Sausā upe ir pats tumsas iemiesojums. - Bet mēs iepazīsim tavu ceļu.
Atbildes nebija.
Atbildes nebija.
- Mēs tevi šeit nevaram ievainot, mēs tevi nevaram nonāvēt. No kā tev jābaidās?
— Es nebaidos, — teica balss tumsā. Tad lēni, ar tādu pašu blāvu mirdzumu, kāds palaikam atspīdēja no Geda zižļa, vīrietis iznira no tumsas un apstājās netālu no Geda Un Arrena starp lielajiem, tumšajiem akmeņu pauguriem. Viņš bija garš, platiem pleciem un slaidam rokam, tapat kā tas stāvs, kurš viņiem bija parādījies uz kāpas un
Selidoras krastā, taču vecāks; viņa mati bija balti, uz augstās pieres savēlušies biezā ērkulī. Tāds viņa gars parādījās nāves valstībā: pūķa uguns nesadedzināts nesakropļots, taču arī vesels ne. Viņa acu dobumi bija tukši.
