Piepeši no tās iznira cilvēks. Tas bija tas pats vīrietis, kuru viņi bija redzējuši uz kāpas, - gara auguma cilvēks melniem matiem, slaidām rokām, stiegrains un izveicīgs. Tagad viņš turēja rokā garu šķēpu, tērauda asmeni, ko viscaur klāja iegravētas rūnas; pagriezies pret Gedu, viņš vērsa ieroci pret viņu. Taču vīrieša skatiens šķita dīvains, it kā saule būtu apžilbinājusi viņam acis un neļautu redzēt.
- Es nāku pats pēc savas gribas, - viņš teica, - un nāku pats savā veidā. Tu mani nevari izsaukt, arhimag! Es neesmu ēna. Es esmu dzīvs. Vienīgi es esmu dzīvs!
Tu domā, ka arī tu esi dzīvs, bet tu lēnām mirsti, tu mirsti! ai tu zini, ko es turu savā rokā? Tas ir Pelēkā Maga zizlis, kas apklusināja Neregeru, manas mākslas valdnieku. bet tagad es esmu valdnieks. Un man apnicis ar tevi spēleties! - To teicis, viņš spēji vēzēja tērauda šķēpu pret pēdu, kurš stāvēja, it kā nespēdams runāt un kustēties, ^rrens atradās soli viņam aiz muguras; visa viņa griba lecās rīkoties, taču viņš nespēja izkustēties no vietas, pat pastiept roku, lai tvertu sava zobena rokturi, un balss bija sastingusi viņam krūtīs.
Bet tad Gedam un Arrenam virs galvas kā milzīga uguns šautra spēji atplaiksnīja pūķa milzīgais augums, kas straujā lejupkritienā ar visu spēku metās virsū pretiniekam, un apburtais tērauda asmens pilnā garumā ietriecās zvēra bruņām klātajās krūtīs, bet milzīgais ķermenis Sīrieti notrieca zemē, saspieda druskās un sadedzināja.
Uzslējies augšup no smiltīm, izliekdams muguru un vēcinādams spārnus, Orms Embars ierēcās un izvēma uguns strūklu. Viņš mēģināja lidot, taču nevarēja. Ļauns un salts, svešais metāls urbās vina sirdī. Pūķis saguma,
no mutes viņam sāka plūst melnas, indīgas, kūpošas asinis, un liesmas nāsīs kļuva arvien vārgākas, līdz pārtapa plēnošās oglēs. Viņš nolaida milzīgo galvu smiltīs.
Tā gāja bojā Orms Embars, mirdams tajā pašā vietā, tur bija miris viņa priekštecis Orms, virs smiltīm, kuras jlabāja vecā Orma kaulus.
Bet tur, kur pūķis bija notriecis zemē ienaidnieku,
julēja kaut kas neglīts un sačokurojies - kā milzu zirneklis, kas izžuvis pats savā tīklā. To bija sadedzinājusi Pūķa dvaša un saspiedušas nagotās ķepas. Tomēr Arrens redzēja, ka tas kustas. Tas aizrāpoja gabalu tālāk no pūķa.
Pret viņiem pacēlās svešāda seja. Tajā vairs nebija atlicis nekā no pievilcības, un tā pauda tikai iznīcību un vecumu, kas sen pārkāpis vecuma robežas. Mutēt sačokurojusies. Acu dobumi rēgojās tukši, kādi bijuši ilgu laiku. Tādu Geds un Arrens beidzot ieraudzīja ienaidnieka dzīvo seju.
Seja aizgriezās. Melnās, apdegušās rokas pastiepj, un starp tām sablīvējās tumsa - tā pati bezveida tumsa' kas biezēdama aizēnoja sauli. Starp Postītāja rokām tā savēlās itin kā durvju vai vārtu aprisēs, kaut gan tās bija blāvas un izplūdušas; aiz tām nebija redzamas ne gaišās smiltis, ne okeāns, bet gara, krēslaina nogāze, kas veda lejup tumsā.
Saspiestais, zirneklim līdzīgais radījums devās pa to projām un, nokļuvis tumsā, piepeši itin kā pacēlās augšup, strauji sakustējās un pazuda.
- Nāc, Lebannen, - teica Geds, uzlikdams labo roku zēnam uz pleca, un viņi devās uz priekšu, ieiedami sausajā zemē.
Īves zizlis maga rokā zaigoja vienmuļi drūmajā tumsā ar sudrabotu mirdzumu. Arrena skatiens sastapa vēl kādu kustīgu, tik tikko jaušamu mirgojumu: atspulgu uz kailā zobena, kuru viņš turēja rokā. Kad pūķa uzbrukums un nāve bija lauzusi sasaistīšanas burvību, viņš Selidoras krastā bija izrāvis no maksts savu zobenu. Un šeit, pat būdams tikpat kā ēna, viņš tomēr bija dzīva ēna un turēja rokā sava zobena ēnu.
Nekur neredzēja nekādu citu gaišumu. Apkārtne tinās tādā kā apmākušās novembra beigu novakares krēslā -miglaini saltā pustumsā, kurā gan varēja redzēt, bet tikai neskaidri un nelielā attālumā. Arrens pazina šo vietu -savu izmisuma sapņu tīreļus un tuksnešus -, bet viņam likās, ka viņi atrodas tālāk, nesalīdzināmi tālāk, nekā viņš jebkad aizgājis sapnī. Neko nevarēja skaidri saskatīt, un puisis redzēja tikai to, ka viņi abi stāv uz kalna nogāzes un priekšā stiepjas zema akmens siena apmēram ceļgalu augstumā.
Geds joprojām turēja labo roku uz Arrena pleca, tagad viņš gāja uz priekšu, un Arrens devās līdzi; abi pārkāpa akmens sienai.
Garā nogāze stiepās tālāk un, apveidiem izplūstot, pazuda tumsā.
Bet virs galvas, kur Arrens bija domājis ieraudzīt biezus mākoņus, pletās pilnīgi melnas debesis, kurās dzēja zvaigznes. Viņš lūkojās tajās, un viņam šķita, sirds krūtīs saraujas maza un salta. Tādas zvaigznes vinš nekad agrāk nebija redzējis. Tās spīdēja stingi un nekustīgi. Tās bija zvaigznes, kas neuzaust un nenoriet, ko neaizsedz mākoņi un neizdzēš saullēkta gaisma. Mazas un nekustīgas tās apspīd sauso zemi.
