Parīze ir mesas vērta. Avīze kļūdījās, nodrukādama necilo paziņojumu nodaļā «Šis un t a s», kas savukārt lika kļūdīties Torpam. «Kā jūs sauc?» stacijā jauniņajai ceļotājai jautāja laipns, plikpaurains, priekšlaicīgi novecojis cilvēks ar drebelīgu kāju. So cilvēku bija ieinteresējusi meitenes maniere laiku pa laikam uzmest skatienu savām mazajām kājiņām, ieautām par pēdējiem grašiem nesen nopirktās lakādas kurpītēs, — viņa augstāk par maizi un izpriecām vērtēja labus, izskatīgus apavus. «Tavija,» viņa savā vienkāršībā atbildēja, un sejiņa pārklājās ar to smalko un valdzinoši skaidro sārtumu, kādu nepārdod aizzīmogotu ar zelta plombu un kādu neizraisa mākslota dvēseles kustība. «Bet jūsu uzvārds?» — Pusmēnešveidā uzraukusi kreiso uzaci, meitene nikni paskatījās jautātājā, izgrūzdama «Tums» tā, ka tas izskanēja kā «Bums», — metāliskā tonī, ar klaji izteiktu vēlēšanos sarunu pārtraukt. «Tra-ta-ta!» frants ar augsti paceltu galvu attālinādamies klusi dungoja, bet Tavija Turna — vienosimies saukt viņu vienkārši par T a v i j u — apsēdās uz marmora sola gaidīt rītausmu. Iekozdama šķiņķi ar maizi, viņa lasīja «Divas Diānas»; laiku pa laikam meitenei klāt pienāca komisionāri, piedāvādami viesnīcu, taču, nesaskatīdama pēc tās nekādu vajadzību, jo šajā pašā rītā viņai bija jāapmetas pie Torpa, Tavija palika sēžam stacijas ēkas troksnī un pūlī.
Pa to laiku cits pēc cita pienāca rīta vilcieni; uztraukdamies un sasaukdamies ceļotāji plūda kā šalcošs ūdenskritums; ekipāžu rīboņa, svilpieni, bufetes apkalpotāju iznēsājamo trauku šķinda un vagonu sakabju žvadzoņa aizsniedza velvju augstumus kā izskanoša atbalss. Kad Mongomerijs satvēra virvju kāpņu apakšējo galu, lai iekļūtu Kalē fortā
Rīts, ko nakts dzīlēs bija aizkavējusi migla, beidzot uzveica tumsu. Elektriskā gaisma vēl kliedēja savu visuresošo mehānisko dzeltenīgumu, bet tās stingajam spīdumam jau klāt jaucās diena, kas līdzīgi spirgtam lāsumam atmirdzēja uz grīdas un cilvēku sejās. Aiz logiem no lokomotīves vēlās tvaiks, izklīz- dams pāri stacijas ēku jumtiem; uz pelēkā stikla zilie mākoņi un rītausmas debesu zaļā josla ieskāva lecošo sauli, kas bija gatava pacelties pār mostošos Lisu.
Pilsēta modās, bet Tavija briesmīgi žāvājās; nogurums un jau norimušais brauciena satraukums pārvērtās miegainībā. Cenzdamās atžirgt, viņa nolēma paklaiņāt pa pilsētu. Tā kā meitenei bija vienalga, kurp iet, viņa gāja taisni un drīz vien pamanīja nelielu skvēru. Te starp ozoliem, kas sejai uzvēdīja tikko jūtami sašūpotās lapotnes valgmi, viņas dvēsele apskaidrojās; viņa nākotnē iztēlojās nevis nogurdinošu darbu, nevis nežēlīgu atkarību, bet gan jautru ģimeni, dāsnu māju, kur viņa dzīvos kā draudzene vai gaidīta viešņa, ar prieku un bez rūpēm darot visu, kas viņas spēkos. Tā sapņodama, meitene centās aizsteigties priekšā laikam. Ik dienas viņai vajadzēs trīs stundas lasīt priekšā Samuelam Tor- pam. Viņa vēstulē, kas sīki uzskaitīja visai izdevīgos līguma noteikumus, nekas nebija minēts, kāpēc Torps nemīl vai nevar lasīt pats; Tavija, kas grāmatas mīlēja tik dedzīgi, ka skūpstīja tās vai aizsvieda, dusmojoties uz tām kā uz cilvēku, — nespēja izprast dīvaino baudu, kādu dod lasīšana ar cita muti, ar svešu intonāciju un noteiktās stundās kā dienests vai darbs. Piekususi domāt par to, Tavija, atgriezdamās pie Mongomerija, novilka «hm».
Kāda ir sajūta, ja. pusnakts tumsā, nezinot, vai galā gaida draudzīga Voka vai sitiens, pa virvju kāpnēm rāpjaties astoņdesmit pēdu augstumā? Trīcēdama pie visām miesām, Tavija kopā ar drosmīgo grāfu trausās augšā, šūpodamās un atsizdamās pret Kalē forta sienu. Tas notikā vētrainā naktī, bet skvērs saules spozmē kūpēja un virmoja. Augšā fortā šķindēja šķēpi, bet pa aleju lēkāja zvirbuļi, aizrautīgi tarkšķot par visu, kas zaigoja un sildīja visapkārt; uzpūta silts vējiņš; smiltīs ietrīcējās lapotnes ēna, un lasīt kļuva neiespējami; rūpes par turpmāko guva virsroku.
