Kā lai nosaka un izlemj, caur kādiem punktiem iet īsteno notikumu ideālā taisne? Vispār šāda veida meklējumi jāatstāj speciālistu ziņā. Turpretī, rīkojoties vienkāršāk, iztēlojoties sevi to daudzo N. un S. vietā, kuri vienlaikus izbrauc pa Senžermēnas sešiem vārtiem, dīvainās korespondences līkločos un konusos var saskatīt kaut ko tādu, kas ir vienāds ar izkaisītā un juceklīgā iespaida kopumu; tādēļ tikai jāpasaka «es». Es kaut kur eju un skatu ēnu vai cilvēku, kas lidinās augstu gaisā visā šīs parādības dīvainumā. Tās pašas tikšanās citi veidi, citas situācijas neskaidri izdalās viena no otras sapņa dūmakainajā pusgaismā; un es nezinu, vai mans spilgtais priekšstats par to ietver visu dūmaku skaidri saskatāmās
ainās, vai tas ticis stāstīts, vai noticis ar mani pašu. Varbūt visinteresantākie ir daži misēkļi, ko radījušas baumas par būtni, kurai neeksistē attālums.
Tas skursteņslauķis, kuram liktenis bija lēmis ar māņticīgām bailēm saindēt nervozos garāmgājējus, jādomā, līdz mūža galam atcerēsies, cik dziļi bija saviļņojusi un kādu neizdzēšamu iespaidu bija radījusi viņa apkvēpusī figūra uz mēļo vakara debesu fona. Viņš attapās, kad lejā ieraudzīja milzīgo, melno pūļa peļķi; pakāpeniski tā dunošais, nemierpilnais koris pārvērtās satraucošā mulsā, un kvēpu ienaidnieks, pēc policijas pieprasījuma, no sešstāvu mājas jumta nolaidās zemē, kur tūliņ kļuva par vilšanās, zobgalību un apvainojumu objektu. Iespējams, ka šai pūlī bija arī tas zēns, kura sarežģītās formās ieturētais ķīniešu pūķis virs Eltas rātsnama torņa, tarkšķim mežonīgi rūcot, pievērsa mednieka Buriko iekvēlināto uzmanību, un tas tūlīt apzvērēja, ka ar Lježas divstobrenes dubultlādiņu, virs kartečas šāviņiem ielaižot eža adatas, nošaus velnu. Šo zvērestu neviens nedzirdēja, bet divus apdullinošus šāvienus bija dzirdējuši blakus esošās kafejnīcas apmeklētāji, kuri ar interesi sekoja, kā, pazaudējis auklu, ko bija pārcir- tušas skrotis, virs mijkrēslī grimstošā Eltas rātsnama stāvā jumta, līdzīgi spēļu kārtij, mētājās pūķis, krizdams lejup un atkal uzlidodams augšup. Tas notika pievakarē, tā ka neviens neredzēja dabisko kauna sārtumu bargā Buriko apaļīgajā sejā pēc tam, kad viņa maldi bija izskaidroti. Citā gadījumā sāka bailēs drebēt un ilgi skaitīja lūgšanas kāds zemnieks, kas ar kuli pār plecu slāja pa taciņu Jaunās Romas apkaimes pļavās. Bija rīts, un virs zāles lidoja cilvēks. Zāle aizsedza velosipēdu, tāpēc zemnieks atsprāga atpakaļ un pārsteigumā iekliedzās. Visapkārt
bija tik kluss, tik daudz puķu un tik spēji garām aiztraucās savās kustībās nedzirdams cilvēks.
Tagad ir laiks pieminēt, ka meiteni, kas vienā no Lisas skvēriem bija apsēdusies ar grāmatu rokās, bet savu pieticīgo mantību novietojusi zālē sev blakus, domīgi vēroja cilvēks, kura dzīve bija sevišķa, citāda nekā visiem. Viņš aplūkoja šo jauno būtni tā, ka viņa to nevarēja redzēt, nevarēja pat nojaust jaunekļa klātbūtni. Meitene bija tikko atbraukusi. Ar nesteidzīgu, rāmu uzmanību, līdzīgi tam, kā zvejnieki apskata un izlaiž caur rokām sava tīkla acu mezglus, viņš visos sīkumos iedziļinājās iespaidā, kādu viņā radīja meitene, iekams nebija sapratis, ka viņa priekšā ir cilvēks, kurš, pats to nezinādams, ir spēris soli bīstamā aplī, no kura nav iespējams izkļūt. Pāri kristālam pacēlās āmurs. Un jauneklis piegāja viņai klāt.
Meitene, par kuru aizsākusies runa, ieradās Lisā ar nakts vilcienu. Viņai bija deviņpadsmit gadu — gandrīz pilni deviņpadsmit, jo tieši deviņpadsmit paliks nākamajā dienā pulksten desmitos vakarā. Ne bez nožēlas viņa to atcerējās: bezrūpīgos apstākļos dzimšanas dienu viņa būtu varējusi atzīmēt ar saldu pīrāgu un jautru vakarēšanu starp pašai līdzīgām meiteņveidīgām draudzenēm, kam bija nepacietīgas un karstas galvas. Pa tam viņas sludinājumam «Lisas Avīzē» bija sekojusi Torpa vēstule, kas piedāvāja kompanjones un priekšā lasītājas vietu.
