Tai laikā, kad meitene, grāmatu aizvērusi, piecēlās, lūkodamās apkārt, vai kaut kur neieraudzīs vaļā veramies kafejnīcas durvis, pie viņas pienāca cilvēks, tik vērīgi un tieši vērdamies viņā, ka meitene atkāpās, bet tūdaļ pazina pasažieri, kas naktī nezināmā stacijā bija iesēdies vilcienā. Ielāgojusi viņa seju, meitene ne ar ko šo cilvēku tad neatšķīra no citām miegainām figūrām, kas snauda, atspiedušās ar elkoņiem uz ceļasomām vai, stāvot ejā, cigāru dūmos pie loga pusbalsī sarunājās. Meitene droši varēja apgalvot vienīgi to, ka viņš bija braucis tajā pašā vagonā, kurā braukusi arī pati. Zibeņātri, kā visu, ko viņa darīja un izlēma, meitene uz līdzenas vietas atzina, ka nepazīstamais ir izspļauts grāfs Mongo- merijs, un, kaut gan tā laikmeta tērps un nepazīstamā noputējušais ceļojuma mētelis runāja pretī viņas iespaidam, tomēr viņai bija patīkami svešā pilsētā vaļsirdīgi uzsmaidīt vienalga kam. Kaut gan Tavija nesen bija pārkāpusi bērnības slieksni, viņa zināja, cik jauki bieži vien ir, ja vari uzsmaidīt vai pateikt kaut ko starp citu, garāmejot, bez slēpta nolūka un bez sakarības ar jebko.
— Es jūs pazinu, pazinu, — viņa sacīja, sniegdama roku, — šķiet, jūs sēdējāt man iepretī. Tik sa- drūmis. Pats ar sevi. Nu, ko jauku varat pavēstīt?
— Rīta agrumā viss ir jauks, — svešinieks sacīja. Tavija pabrīnījās par viņa sejas izteiksmju daudzveidību; tās acumirklī nemanāmi mainījās, noskaņoja uzklausīt un ieklausīties; vārdi šķietami ieguva krāsu, formu un kļuva identi ar parādībām, kuras attēloja ar to palīdzību. Tagad meitene saprata, ko nozīmē «rīta agrumā viss ir jauks», un iesmējās.
— Mans vārds — Benjamins Krukss. Es pienācu pie jums ne bez nolūka. Jūs acīmredzot šeit esat viena pati, tāpēc gribu zināt, kur un pie kā jūs apmetīsities, lai varētu, ar ko spēju, būt jums noderīgs. Nokārtojis darīšanas, tūlīt paziņošu jums savu adresi. Lai kādas nedienas jūs piemeklētu, droši griezieties pie manis.
To visu Krukss izteica bez mazākās mulsas, nesteidzīgi un rimti, kā sarunājas mājās. Tavija cerēja, ka viņš piebildīs šādā gadījumā dabisko atvainošanos vai nosauks pats savu priekšlikumu par uzmācīgu, tomēr Benjamins Krukss, gaidīdams atbildi, klusēja tik nemāksloti, ka meitene steigšus sacīja:
— Nu jā. Tas ir, — es nezinu, ko… Protams, esmu jums pateicīga, jūtos aizkustināta un… vēl kas? Es visu sajaucu. Mani nolīga pie Torpa. Sa- muels Torps dzīvo Vizas ielā 7; man pie viņa jādzīvo un jālasa priekšā. Piedodiet, ka es jūs kavēju, bet vajag taču parunāties atklāti, ja jau tā ir iznācis. Viņš izsauca mani sakarā ar sludinājumu. Patiesību sakot, man negribējās vakar braukt, jo rīt… hm … ja atļausiet, man ir dzimšanas diena. Šajā dienā esmu dzimusi. Bet man bija atsūtīta nauda ceļam. Bet es, — nu kā lai jums to pasaka, — par svētkiem loti priecājos un, ja ir nauda, to nežēloju. Tāpēc, par ko gan es būtu varējusi braukt pēc dzimšanas dienas? Tāds jau man raksturs. Diemžēl! Kāpēc jūs smejaties?
— Ak nē, — Krukss lēni noteica, — es tikai kaut ko atminējos un pasmaidīju. Reiz man uzdāvināja zaļumiem pildītu baltu alumīnija būri ar vairākiem kolibrijiem. Es tos izlaidu ārā. Jums šos putniņus būtu jāpazīst pēc attēliem un grāmatām. Tātad es tos izlaidu ārā, lūkodamies, kā virs mūsdienīgās ielas ar tās kafijas dzirnaviņu rūkoņu un domeņu krāšņu liesmām naktī gaisā pacēlās šie spurdzošie dārgakmeņi — tik mazītiņi kā ziedu fejas.
— Neatkārtojami! — Tavija iesaucās. — Bet vēlāk tie atlidoja pie jums atpakaļ?
— Es tos saucu kopā ar īpašas svilpītes aprautiem treļļiem; izdzirduši signālu, tie tūdaļ atgriezās.
Meitene iejūsmojās:
— Arī vaska gulbji ar tukšu vidu mīl, ja tiem pārvelk ar magnetizētu stienīti, — tie peld un izklīst kā dzīvi. Tas bija sen. Man tos kāds uzdāvināja. Man ļoti patika tiem reizēm pārvilkt ar stienīti.
Viņa iekšēji saguma, sadrūvējusies ar to dvēseles kaktiņu, kurš mums seko pagātnē un tagadnē.
— N-jā, Kruksa kungs, vecums nav prieks, bet gan jau viss nokārtosies. ,
— Noteikti, — viņš apstiprināja, — vēlu gūt sekmes un būt garā drošai. Jūsu dziesmiņa bija ļoti jauka.
— Tavija Tuma nedzied, — nosarkdama un pasmaidīdama meitene teica, — Tavija Tuma var tikai klusi dungot.
— Bet to dzird daudzi. Ejiet un neskatieties atpakaļ.
Tavija neizpratnē padevīgi pagriezās un pagāja nost, dedzīgi vēlēdamās atskatīties; kaut gan viņai bija kauns izrādīt ziņkāri, bet Krukss šos vārdus izrunāja tik dīvaini, — ko viņš bija gribējis pateikt? «Nevaru,» Tavija ievaidējās — un apgriezās.
