Aiz skvēra režģiem ēnas, baltās sienas, stiklu spīdums saplūda kopā. Viņa redzēja neskaidru ekipāžas un zirgu apveidu; pie ekipāžas piegāja Krukss, apsēdās un ar rokas mājienu kaut ko pavēlēja. Nebija iespējams īsti saskatīt ne viņa seju, ne tumšo kučieri, — šī aina bija redzama it kā caur nokvēpinātu stiklu. «Saule spīd tieši acīs,» Tavija nodomāja; tad zirgi sāka rikšot arvien straujāk, riteņi sāka griezties, izzuda; izzuda ekipāža, Krukss; viss pagaisa, it ' kā to būtu iznīcinājusi kustība uz vietas, un aiz režģiem vējiņš sacēla putekļu mākoni.
— Nu jau es guļu gaišā dienas laikā, — Tavija, galīgi apstulbusi, acis berzēdama, sacīja. — Protams! Plaksti jau salipuši. Viņš aizgāja, un cauri. Bet cik labi var kļūt no vienkāršas nieka sarunas.
Ar tādu sajūtu, it kā tikko būtu atbrīvojusies no draudzīgām rokām, meitene izdzirda noklaudzam durvju bultas — iepretī skvēram atvērās kafejnīca. Pagrūdusi tās durvis, meitene pārlēca pāri gružu joslai, ko bija saslaucījusi miegaina apkalpotāja, apsēdās pie galdiņa un, pārskatīdama avīzes, sāka dzert tēju. Viņa bija tik ļoti nogurusi, ka ilgāk par stundu nosēdēja šeit saldā pamirumā, tad izgāja laukā, lēni staigādama no vitrīnas pie vitrīnas un ar milzīgu labpatiku aplūkodama tur izliktās preces, apskatē pilnīgi aizmirsās un, tikai ieraudzījusi pulksteni, kura rādītāji bija gatavi saspiest ciparu vienpadsmit, satrūkās, paņēma ormani un devās pie Torpa.
Ne vienreiz vien mēs nogrimstam pārdomās, gribēdami noskaidrot, vai var dēvēt par domām mirdzošo dvēseles vibrāciju, kas nopietnā dzīves brīdī pārpilda jaunu būtni. Noskaņu maiņa, satraukums un likteņa neskanīgā dziesma, kuras melodijā turklāt pilnīgi skaidras domas ir līdzīgas saulstaru atspīdumam upes virmā, — lūk, varbūt tāds vairāk vai mazāk patiess raksturs ir iekšējai sfērai, kurā ielūkojoties piemiedzas apžilbuši acs. No šejienes nav grūti sasniegt ielu, kurā, braucienu nobeidzot, iegrieza ormanis, — kur, čuguna režģu ietverta, stiepās dārzu margojošā perspektīva, emalja, bronza un sudrabs savija režģos amizantas arabeskas; iepretī alejām, kas no vārtiem veda uz baltām un sarkanīgām spoguļstikla ieejas durvīm, mirdzēja nesatricināmai klintij līdzīgas marmora fasādes. Šī pasaule vēl gulēja, bet debesu rītausmas liesmas krāšņo puķu vidū jau modri sargāja vēlīno atmodu.
Skatīdamās uz visām pusēm, Tavija trīcēja kā eksāmenā. Redzēdama visu apkārtējo, meitene, bikluma mākta un tāpēc saīgusi, paslēpās pašās savas būtnes dzīlēs. Šais greznajās ligzdās viņa nevarēja būt viešņa, vienīgi radījums no tās pasaules, kam sveši lieliskie režģi, kuri sargā zaigojošos dārzus; režģi bija izveidoti, lai viņas dzīvi no dārzos ieslēgtās dzīves atdalītu ar skaistu svītru. Šis iespaids bija spēcīgs un nomācošs.
Ormanis pieturēja, ceļš bija galā. Zvanīdama pie vārtiem, Tavija caur to kaltajām metāla lapām alejas ēnā apskatīja mauru portiku un vāzes ar agavju šķēpiem. Bija pagājis pavisam īss brīdis, šķita, tiklīdz viņas roka, kas bija pieskārusies zvanam, nolaidās,
tā ap ēkas stūri apmetās cilvēks sulaiņa svārkos un skriešus devās uz vārtiem. Viņš sāka noņemties ar. atslēgu un iejautājās:
— No biroja? No kura kantora?
Palaidis garām Taviju, viņš truli blenza uz čemodānu un kārbu.
— Bet kādēļ mantas?
Meitene ievēroja, ka sulaini kaut kas mulsina, ka viņam kaut kas ir uz mēles; palūkojies meitenē uzmanīgāk, sulainis apņēmīgi nosmīkņāja …
— Tomēr, — viņš sacīja, paņemdams meitenes bagāžu, bet aizšķērsodams viņai ceļu, — ja gribat dabūt pasūtījumu, vajag iemaksāt man, savādāk radinieki griezīsies citā vietā.
— Jūs domājat, ka es šuju kleitas? — bezjēdzīgās sagaidīšanas sadusmota, Tavija pikti atjautāja. — Esmu atbraukusi, lai šajā mājā kalpotu Torpa kungam par lasītāju.
— Priekšā lasītāja? — sulainis sacīja, iespiedis sānā roku, kurā turēja ceļasomu. — Tā arī būtu teikusi.
— Nu jā, par lasītāju, — meitene izlaboja, juzdama pret vārdiem «priekšā lasītāja» nomācošu pretīgumu. «Tas ir pārāk stiepti,» viņa paguva nodomāt, — tad skaļi: — Aiznesiet un pasakiet, ka esmu atbraukusi, ka atbraukusi Tavija Tuma.
— Torpa kungs, — sulainis oficiāli sērīgā tonī sacīja, — pēc dieva gribas šorīt ceturksni uz astoņiem pēkšņi šķīrās no dzīves. Viņš ir miris.
Meitene atsprāga nost, aizklāja seju ar rokām, tad, piesardzīgi pastiepusies un paslēpusi rokas aiz muguras kā rotaļā, kurā tevi kāds grasās noķert, ar apstulbušu skatienu ieurbās sulainī.
— Jūs sakāt, viņš ir miris? Tas ir — šķīries no dzīves?
— Gan miris, gan šķīries no dzīves, — sulainis vienaldzīgi atbildēja. — Aorta. Pie mums zina, ka jūs atbrauksiet. Es jūs pavadīšu.
