Harvejam, šķiet, uz raķetes likās par šauru. Bez tam viņš nespēja iztikt bez meitenēm, un tā kā uz A-lambda-3 nebija nevienas citas meitenes, kā vien Aminta, tad viņa skatiens pievērsās tai. Jau agrāk viņš nebija bijis vienaldzīgs pret Amintu, bet tolaik atteicās no viņas manis dēļ un arī tāpēc, lai atkal neiekļūtu sprukās starp divām mīlestībām. Turpretim tagad viņš ar katru dienu arvien redzamāk sāka uzbrukt Amintai mīlas frontē. Te viņš bija pārāks par mani un guva redzamus panākumus.
Nestāstīšu šeit par mūsu abu sacensību, par to, kā tagad Aminta nonāca kādreizējā Harveja lomā, kā mēs ar Harveju gandrīz sanaidojāmies, bet tomēr palikām draugi, jo Harvejs atzinās, ka nemaz negribot stāties man ceļā, bet vienkārši nespējot iztikt bez mīlas. Tad mēs atkal kļuvām draugi un pat sākām uzjautrināties par Amintas nespēju izšķirties, tāpat kā kādreiz smējāmies par Harveja mīlas dēkām.
Un tad, kad līdz mūsu ceļamērķim, A-lambda-3 palika tikai kāds miljards kilometru, notika tas – visbriesmīgākais, ko vien var iedomāties.
Es gulēju, Harvejs dežūrēja pie stūres. Pamodos, jo bija jau «rīts», bet vēl necēlos augšā. Nogulēju minūtes piecas, sajuzdams bremzēšanas divkāršo svaru, un pēkšņi saņēmu drausmīgu triecienu, aizlidoju ar visu segu pāri kubikveida istabai un sadauzīju galvu pret galda malu. Reizē ar triecienu atskanēja apdullinošs grāviens un pēc tam spalga kaukšana. Pār mani nobira trieciena izmētāto mantu lietus. Tad sajutu spēcīgu vēju un gaisa šņākšanu, it kā plūstot caur ventili. Apjēdzu tikai, ka raķetes apvalkā ir plaisa, un gaiss izplūst Visumā. Gribēju mesties uz durvīm, bet atkal pakritu un piepeši sajutu, ka grīda ir karsta kā nokaitēts metāls. Paklāji pat kūpēja. Asinis tecēja no pārsistās galvas un ar tām aizmiglotām acīm sameklēju durvis un atrāvu tās vaļā, lai gan durvis nezin kāpēc pretojās, un ievēlos šahtā. Pa šahtu gāja griešanās ass, tāpēc centrbēdzes spēks te bija pavisam mazs. Ar vāju spēku piespiests pie durvīm, es paliku karājoties.
– Aminta un Osvaldo, ārā no kabīnēm! – Harveja balss brēca cauri kaukšanai man virs galvas. – Aminta un Osvaldo, ārā no kabīnēm! Aminta un Osvaldo, ārā no kabīnēm! – vienmēr atkārtojās viena un tā pati intonācija, un es sapratu, ka brēc skaļrunis. Kāds sagrāba mani pie pleciem, purināja, un Harveja balss kliedza:
– Kur Aminta? – Šoreiz tas bija īstais Harvejs. Es gribēju kaut ko atbildēt, bet mēle neklausīja. Izdzirdu pazīstamu troksni, sīkšanu, bet nevarēju saprast, kas tas ir. Atplestām acīm raudzījos šausmu izķēmotajā Harveja sejā un brīnījos, kāpēc tā peld asinīs. Viss, visa šahta bija piepildīta asinīm. Harvejs atlaida mani un metās pie Amintas durvīm, taču nespēja tās atvērt. Tagad es pazinu dīvaino sīkšanu. Tur ar īpašu ātri sacietējošu plastu aizlēja durvju spraugas, hermētiski izolējot telpas, kuras bija skārusi plaisa. Harvejs izmisis lauzās durvīs, un es sapratu, ka Aminta palikusi tur – aiz durvīm. Gribēju piecelties un mesties Harvejam palīgā, taču viss satumsa, un es zaudēju samaņu…
Atvēru acis, taču neko neredzēju. Melna, mazliet sarkanīga tumsa slēpa visu. Pārbijies uztrūkos sēdus, taču uzreiz sajutu negantas sāpes galvā un atkritu, kā jutu, spilvenos. Biju zaudējis redzi. Uztraukumā pat iekliedzos. Tikai tagad atcerējos visu, kas noticis. Kāds pienāca pie manis.
– Kur Aminta? Kāpēc es neko neredzu? – kliedzu.
Pēc brītiņa atbildēja Onariosa balss. Viņš man centās kaut ko ieskaidrot. Tikai pēc laba brīža piespiedu sevi uzklausīt viņu. Ak jā, viņš pūlējās iestāstīt man, ka es esmu vienīgais ārsts uz kuģa, tāpēc lai nomierinos, uzstādu sev diagnozi. Pēc manas pavēles viņš man iešļircinās zāles. Tā bija taisnība, un es centos uzstādīt sev diagnozi. Galva lāgā nedarbojās. Smaga trauma… Smadzeņu satricinājums… Droši vien asinsizplūdums galvaskausa dobumā…
– Vai galvaskausa kauls nav sadragāts? – es beidzot jautāju.
– Nē, – Onarioss atbildēja, – šķiet, ka ne.
– Labi, – es jau biju puslīdz nomierinājies. – Katru stundu… – es «parakstīju» sev trīsdesmit iešļircinājumus diennaktī. – Vai citi nav ievainoti? – es jautāju.
– Nē, – Onarioss teica, – es, Leons un Harvejs tikām cauri tikai ar viegliem sasitumiem un zilumiem.
– Bet Aminta? – es uztraucos.
– Harvejs aizgāja pie viņas.
Es sapratu, ka viņa mirusi. Palikusi izolētajā kabīnē.
Es zināju, ka par visu vairāk man tagad vajadzīgs miers, tāpēc starp manis pasūtītajām zālēm bija miega līdzeklis. Es nogulēju turpat divdesmit piecas stundas. Pamodies un atvēris acis, ieraudzīju, ka atrodos Harveja istabiņā. Viss gan vēl bija dzeltenīgā miglā tīts un krēslains, bet nu jau es zināju, ka pēc diennakts redzēšu normāli.
Aizvēru acis un pusstundu nogaidīju. Tad ienāca Onarioss ar kārtējo zāļu partiju. Viņa iešļircinājumu revolveris atkal pabakstīja mani. Tas nebija sāpīgi, pat just gandrīz neko nevarēja, bet man jau no mazām dienām nepatika šie iešļircinājumi.
Saņēmis kārtējo dūrienu, lūdzu pasaukt Harveju. Viņš ienāca, izspūris un drūms.
– Kur Aminta? – es tūlīt jautāju.
Viņš neslēpa.
