Nākamajā rītā Dana apzinīgi ķērās pie aploksnes pētīšanas, ko viņai iepriekšējā dienā bija iedevis Prizmo. Viņa vēlreiz pārlasīja Pareģojumu. Lūk, rindiņa "Mēness Triāde kad dziest", bet te taču nemaz nav mēness! Un pie mums arī ir tikai viens! No kurienes tad rodas vēl divi? Un kas tā par lāpu un mantojumu? Vai ar vārdiem "Pasaules sirds" ir domāts Zemes Kodols? Neviens no šiem jautājumiem viņai nebija skaidrs, bet Dana cerēja, ka gan jau Prizmo viņu apgaismos.
Ar viņai izsniegto ģeogrāfisko karti viss bija vienkārši. Savāds šķita tikai tuksneša vidū iezīmētais nelie/
las akas siluets. Klāt bija pierakstīts "Cerību aka". Droši vien tā ceļiniekiem ir kā pēdējā cerība tuksneša vidū. Bet cik gan dziļai tai vajadzētu būt, lai ūdens tur nekad neizsīktu?
Atlaidusies gultā, viņa lūkojās savas istabiņas akmens griestos, cenzdamās izpētīt, no kurienes nāk gaisma — vai šim maģiskajam apgaismojumam ir kāda konkrēta vieta, vai arī tiešām spīd visas sienas. Vai varbūt tikai griesti? Nodarbe likās interesanta tikai neilgu laiku, un drīz Danas uzmanību piesaistīja kas cits. Viņai radās iespaids, ka telpā nu ir krietni vairāk vietas, nekā vakar vai aizvakar. Dana centās saprast iemeslu, līdz pamanīja, ka no istabas pazudis lielais skapis, kas bija aizņēmis turpat pusi telpas.
"Kāds to pārvietojis? Bet pa kuru laiku?" meitene klusībā prātoja. "Varbūt, kamēr mazgājos vai biju pusdienās? Varbūt…"
Bet Dana nevēlējās pavadīt visu dienu, domājot, kur palicis svešs skapis. Šodien gan nekas īpašs darāms nebija ieplānots, un diena pagāja, turpinot iepazīt argekļus un viņu pazemes pasauli, bet rīt — rīt bija paredzētas svarīgākas lietas. Rīt viņa varēs tikt pie tā sauktā Medaljona, lai tas būtu kas būdams.
.
Tikko pamodusies, Dana sāka prātot, kā viņi tajā Drūbļu ciemā nokļūs. Māju silueti šķita tik tāli. Kājām? Nu, nu — Dana prata soļot tīri naski, bet Prizmo kājas gan izskatījās tādas paīsas.
Kamēr viņa apcerēja transporta problēmas, pie durvīm kāds pieklauvēja. Tā izrādījās argekļu meitene Līna, kas aizvakar bija izcēlusies ar trauku plēšanu, un arī vakar kāds trauks nonāca turpat, kur iepriekšējie.
- Labrīt! ļoti maigā un nedaudz pīkstīgā balsī Līna pasveicināja Danu. Prizmo lūdza, lai es tevi pamodinot. Jums šodien jābrauc uz pilsētu.
Ātri saģērbusies, Dana sekoja Līnai uz ēdnīcu, tikai Prizmo nekur nebija manāms. Meitene pati uz labu laimi izvēlējās sev brokastis — zaļas krāsas omleti, garšoja tā nekas —, un tad jau ieradās arī Prizmo.
- Labrīt, Dana!
- Labrīt! Dana priecīgi atbildēja. Šis bija pirmais rīts, kad viņa bija piecēlusies bez kādām bažām vai šaubām.
- Paēd un esi gatava doties! Prizmo svarīgi paziņoja, arī uzlika uz šķīvja zaļo omleti un ne pārāk steidzīgi sāka ēst. Pēc tam abi bez kādām somām, ceļojuma ekipējuma vai aizsardzības rīkiem devās uz mazajām akmens kāpnēm un izrāpās virspusē.
- Prizmo, bet kā mēs nokļūsim tajā ciemā? bažīgi vaicāja Dana. Tas izskatās tik tālu. Bet atbilde jau stāvēja tepat pāris metru tālāk un miegaini glūnēja uz meiteni. Tās bija divas prāvas, pat jāteic — milzīgas, zaļas ķirzakas. Vismaz izskatījās pēc ķirzakām.
- Šie ir serebrini, Prizmo pavēstīja.
Serebrinu muguru klāja adatas, izņemot pašu vidu, kur bija segli. Šiem zvēriem bija arī jocīga, resna aste, kas vairāk atgādināja maisu ķermeņa galā. Ragainā galva tiem bija samērā maza salīdzinājumā ar pārējo ķermeni. Kājas bija lielas un muskuļainas, bet paši lopiņi likās gausi un lempīgi. Neizskatījās, ka ceļinieki, ar tādiem jājot, galā nonāks ātri diezgan.
- Labākais veids, kā pie mums pārvietoties, Prizmo paskaidroja un jau devās viena radījuma virzienā. Nu? Rausies augšā! pasteidzinājis Danu, viņš pārsteidzoši veikli uzrāpās savai ķirzakai mugurā. Dzīvnieks pat nepakustējās un nekādu neapmierinātību neizrādīja. Dana sadūšojās, piegāja tuvāk otram radījumam un uzmanīgi pieskārās pelēcīgi zaļajai mugurai. Nekāda reakcija nesekoja, un meitene nolēma — kas būs, būs — un rausās seglos. Tas atgādināja kāpšanu zirga mugurā, tikai zirgs būtu bijis daudz augstāks un nemierīgāks. Galu galā, Dana bija no laukiem, un jājusi viņa bija ne reizi vien.
Serebrini pagriezās un sāka virzīties uz pilsētas pusi, strauji paātrinot gaitu. Jau pēc īsa brīža ķirzakas sasniedza tādu ātrumu, kādu Dana nekad nebūtu iedomājusi sagaidīt no skata ziņā tik neveikliem lopiņiem.
Vienmērīgi dipinot kājas, serebrini aiz sevis atstāja lielus putekļu mākoņus. Smagā, resnā aste kulstījās, bet nemaz netraucēja skriešanai. Vējš cirtās Danai matos un sejā, bet šāda jāšana, kas sākumā likās visai neierasta, nu meitenei sāka iepatikties arvien vairāk. Nu jau viņa vairs nesēdēja serebrina mugurā stīvi un bailīgi, meitene jau sāka mudināt savu jājamo zvēru, lai tas apdzen Prizmo.
Nonākuši pie Žļarkālu upes, ko viņi šķērsoja pa nesamērīgi lielu tiltu, Dana iesaucās:
- Kāpēc te vispār vajadzīgs tilts?
