- Lai būtu mazāka saskare ar žļarkāliem, Prizmo atbildēja. Ir dzirdēts, ka tie ar viltu ierauj gājēju upē, lai tāpat vien, joka pēc, iemestu citā zemē, un domā nu tad, kā tiksi atpakaļ mājās.
- Vai tad neviens tos žļarkālus par to nesoda?
- Vienreiz mēģināja, bet žļarkāli sadumpojās, un apmēram gadu ceļošana nebija iespējama vispār. Izcēlās tāds juceklis… Beigās jau viss nokārtojās, žļarkālus lika mierā un ļāva darīt, kas šiem patīk.
Pēc piecpadsmit minūšu jājiena saplaisājušo, brūno zemi sāka nomainīt maza un trūcīga zālīte, tomēr tā kļuva aizvien garāka un leknāka. Ari pilsētas aprises bija jūtami pietuvojušās. Abi jātnieki uz brīdi apstājās pie Strēlnieku ezera, un Prizmo norādīja uz tā pretējo krastu, kur skraidīja kentauri! Uztvēris Danas pārsteigto skatienu, viņš paskaidroja:
- Es jau domāju, ka tu zināsi, kas tie tādi. Agrāk arī Augšzemē esot dzīvojuši soli. Tiesa, runā, ka arī tagad vēl esot.
- Kas, kas? Dana neizpratnē palūkojās uz Prizmo.
- Soli. A, pie jums tos sauca par kentauriem! viņš atcerējās un pasmaidīja. Soli mitinās Kodolu kalnu pakājē. Tā ir viņu teritorija, un neviens neiedrošinās viņus tur traucēt. Diezgan savrupa tauta. Klau, lopiņiem derētu atpūsties. Liels gabals nojāts, tagad esam apmēram pusceļā.
Dzīvnieki mierīgi gremoja zāli, tikmēr Prizmo ar Danu lūkojās uz kentauru baru un uz viņu ciemu Ateru. Prizmo stāstīja — kentauri esot visai klusi un noslēpumaini, uzturas tikai savā ciemā. Viņiem tur esot viss vajadzīgais — pieeja pie ūdens, labības lauki, un ārpus ciema tie parādoties tikai retos gadījumos.
Stāstot par Uguns zemes iemītniekiem, Prizmo cita starpā atklāja Danai arī kādu dīvainu faktu. Fortūnija — kā šejienieši vēl mēdz saukt Apakšzemi — esot sadalīta četrās daļās ne tikai ar nosaukumiem, bet arī ar īstām sienām. No redzētās kartes meitene atcerējās, ka Drūbļu ciems atrodas pavisam netālu no Uguns zemes robežas. Viņa sāka pētīt apkārtni, bet nekādu sienu nesaskatīja, un jautāja par to Prizmo.
- Tas tāpēc, ka sienas tevi muļķo. Tās tur ir, bet izskatās, ka ceļš vēl turpinās un turpinās. Šo sienu nevar arī sataustīt. Kad pienāksi pie tās, tev šķitīs, ka turpini iet, lai arī patiesībā staigāsi turpat uz vietas, pa apli. Ilūzija, Prizmo paskaidroja, arī pats paveroties tajā virzienā, kur būtu jāatrodas sienai.
- Kāpēc tā?
- Runā, ka agrāk Fortūnija bijusi vienota, bet tad kāds to sadalījis četrās daļās. Tie nav bijuši dievi, tas bijis kāds cits, bet kas — nav zināms. Vēl viena no mūsu vēstures mīklām.
Kad Prizmo un Dana bija atsākuši ceļu, vecais argeklis piepeši ierunājās, ka Violas kundze viņus jau noteikti gaidot.
- Kas ir Violas kundze?
- Dāma, kas līdz šim glabājusi Medaljonu.
Vairāk Prizmo neko nesāka stāstīt, un Dana arī nejautāja. Tāpat drīz visu uzzinās.
Līdz galamērķim viņi nonāca bez starpgadījumiem. Tuvojoties ciemam, uz ceļa sāka parādīties arī citi jājēji vai nācēji. Reizēm pār ceļinieku galvām pārlidoja kāds liels putns ar jātniekiem vai kravu. Pilsētu apjoza augsta koka sēta, ārpus tās atradās tikai dažas mājiņas.
- Uguns zemē ir arī mazāki ciematiņi, tā ka ir jau muļķīgi vēl aizvien saukt šo milzeni par ciemu, bet tā ir iegājies, un izskatās, ka neviens par nosaukuma maiņu pat nedomā, tuvojoties ieejas vārtiem, Prizmo stāstīja. Aiz tiem taisni caur pilsētu stiepās plata, bruģēta iela, pa kuru šurpu turpu staigāja milzīgs daudzums vietējo iedzīvotāju. Šķita, ka visa pilsēta ir viens liels, ļaužu pārpildīts tirgus laukums. Atšķirībā no alās iepazītajiem argekļiem, šejienes iemītnieki bija augumā garāki. Tikai aptuveni galvas tiesu īsāki par pašu Danu. Reti kuram bija bārda, un garos nagus arī nemanīja. Nu ja, drūbļi jau bija pilsētnieki, raktuvēs nestrādāja. Kamēr Dana tā prātuļoja, Prizmo piebilda, ka drūbļi vispār esot cita tauta, ar argekļiem tiem neesot nekāda sakara, tik vien, ka abas tautas augumā ir mazas. Bet tas vispār Apakšzemes iemītniekiem esot raksturīgi.
Pie galvenās ieejas, gluži kā argekļu alās, bija plāksne ar pilsētas plānu. Ar punktiņu "Tu atrodies šeit" bija atzīmēta plāksnes atrašanās vieta pilsētas plānā, kas bija domāts iebraucējiem un tūristiem, lai arī bija grūti iedomāties, kādi šeit varētu būt tūristi. Bet, ja tūristi bijuši jau Senajā Romā, kāpēc tādi nevarētu būt arī citā pasaulē?
Lielo, galveno ielu sauca par Zelta ielu, kas galā, veidojot burtu "T", bija sadalīta Saules un Mēness ielā. Zelta ielu šķērsoja Parka iela, pie kuras Dana ar Prizmo atradās vistuvāk. Vienā galā bija Krusta iela, kur bija kapi, baznīca un parks, otrā galā bija divas paralēlas ielas: Bidoforda un Amanijas iela. Tas, šķiet, bija zinātnes centrs, jo tur atradās bibliotēka, slimnīca un visaugstākais tornis pilsētā — observatorija. Danai gan nebija skaidrs, kā tur varētu novērot zvaigznes, ja te debesīm priekšā ir sarkanmelnie mākoņi, zemes kārta un vēl Augšzeme!
Pie Saules un Mēness ielas bija atrakciju parks, Lielā opera un teātris, Drūbļu dome, banka, daudzas mazas kafejnīcas, krogi, veikali un Violas nams.
