- Kas tas tāds? Kāda liela kafejnīca? Dana norādīja plānā uz Violas namu.
- Tas ir Drūbļu muzejs, un taisni turp mēs dosimies, Prizmo centās runāt skaļāk, lai Dana viņu sadzirdētu.
Troksnis un apkārtējā kņada meitenei atgādināja parastas vidusskolas starpbrīdi Augšzemē. Pilsēta likās ļaužu pārblīvēta. Vai viņi te nav domājuši par robežu paplašināšanu?
Prizmo novietoja ķirzakas stāvvietai līdzīgā laukumā, kurā zem koka nojumes atpūtās un "uzpildījās" vairāki "braucamrīki", daži pavisam eksotiska paskata. Mašīnas jau šajā pasaulē nelietoja.
Dodoties pāri Parka ielai, Dana ar Prizmo iestrēga drūbļu tirgoņu un pircēju drūzmā, kas visu laiku haotiski pārvietojās starp veikaliņiem, kioskiem, nojumēm, ratiņiem, kur pārdeva parastas un maģiskas preces. No visām pusēm skanēja reklāmu saukļi, pārdevēji slavēja savas preces, mēģinot pārspēt kolēģus skaļumā. Te varēja nopirkt dažādus smalkus paklājus, lakatus, traukus, augļus un ēdienus, rotaslietas, instrumentus un tehniku. Tur bija pat televizori! Laikam viņiem te patiešām ir ļoti labi kontakti. Cita lieta, ko te darīt ar televizoru bez elektrības un retranslatoriem. Dana ievēroja stendus ne tikai ar argekļu, bet arī cilvēku drēbēm. Dažos veikalos pat pārdeva apģērbus, kādus Augšzemē varēja aplūkot tikai muzejos aiz stikla vitrīnas. Šķita, ka šejienes tirgotavās iespējams nopirkt pilnīgi visu.
Vēl lielāks pārsteigums Danai bija Augšzemes cilvēki, kas laiku pa laikam pavīdēja drūbļu pūlī. Katrs satiktais cilvēks Danu laipni vai pat priecīgi sveicināja, un te varēja dzirdēt gan franču, angļu, vācu, gan citas Danai mazāk pazīstamas valodas.
Nogriežoties Saules ielā, viņi beidzot tika laukā no pūļa. Šeit gājēju bija mazāk, un pārsvarā tie bija lepni ģērbušies kungi ar portfelīšiem. Pašā priekšā atradās Drūbļu dome — grezna un liela ēka, pie kuras stāvēja bariņš vietējo deputātu un kaut ko sprieda. Prizmo apstājās ielas galā pie lielas ēkas, ko vainagoja stikla kupols. Ēku greznoja vitrāžas un statujas. Spriežot pēc pilsētas plāna, viņi bija atnākuši līdz Violas namam, kas, kā jau Prizmo teica, bija pilsētas muzejs.
Ēkā, salīdzinājumā ar to, kas notika uz ielām, valdīja kapa klusums. Kupols ar savām raibajām vitrāžām meta gaismiņas uz smalkās marmora grīdas. Platas kāpnes veda uz otro stāvu. Pa muzeja zālēm klusītiņām pārvietojās drūbļi, daži cilvēki un pat kaut kas dīvains ar zilu ādu, lielu galvu un mazām kājiņām, kas visvairāk līdzinājās Augšzemē izplatītajam citplanētieša izskatam. Izstādītas te, tāpat kā visur citur pasaulē, galvenokārt bija statujas un gleznas, un vēl vāzes, vāzes, vāzes…
Dana sekoja Prizmo — viņš devās uz nelielām durvīm, kuras, sēžot uz ķeblīša un lasot Drūbļu Ziņas, sargāja kāds vecs muzeja darbinieks. Šīsdienas ievadraksts vēstīja, ka Dzīvības zemē aktīvi sākusies kampaņa pret utepālu medībām. Attēlā bija redzams kaut kas līdzīgs pūķim.
- Mēs nākam pie Violas kundzes, Prizmo sacīja sargam un paklanījās.
- Jā, protams. Nāciet iekšā. Viņa jūs jau gaida, sargs laipni teica, atvēra durvis un ielaida abus gaitenī. To sedza mīksts paklājs, uz sienām bija tumši sarkanas tapetes un kaut kādi ķīniešu hieroglifiem līdzīgi zīmējumi koka ietvaros. Gaiteņa stūros bija novietoti krāšņi, Danai nezināmas izcelsmes augi. Ievērojis, ka Dana uz tiem lūkojas, Prizmo paskaidroja:
- Tie ir sargaugi. Ja mājā ielien kāds iebrucējs vai zaglis, tad tie apvijas apkārt un neļauj viņam kustēties.
- Nav gadījies tā, ka viņi noķer nepareizo cilvēku? Dana pavaicāja.
- Ja tu pats tici, ka esi godīgs un nāc ar labiem nodomiem, tad augs tevi neaiztiks, bet, ja zaglis tā mēģina domāt un pārliecināt sevi, reti kuram tas patiesi izdodas. To var dabūt gatavu tikai augstas klases meistari, bet tādi ar visādiem niekiem nenodarbojas. Nav ko uztraukties, Prizmo nosmaidīja, bet Dana gan nebija par to tik pārliecināta.
Gaiteņa galā bija vēl vienas durvis, pie kurām Prizmo pieklauvēja.
- Ienāciet! noskanēja čerkstoša sievietes balss.
- Ak, cs jūs jau gaidīju! Sveiki, sveiki! Sēdieties! aicināja pavecā un ar tādiem kā aziātiskiem sejas vaibstiem apveltītā Violas kundze. Viņa piecēlās un, apskrējusi apkārt smalki pulētam galdiņam, steidzās paspiest Danai roku.
- Prieks iepazīties! Dana nopīkstēja.
- Nē, tas prieks ir mans!
Violas kundzes platais un mazliet viltīgais smaids padarīja grumbaino seju vēl grumbaināku un lika meitenei justies mazliet neērti. Par laimi, viņa no šīm sajūtām tūliņ tika atbrīvota, jo, atlaidusi Danas roku, Violas kundze pievērsās Prizmo, ar kuru viņa draudzīgi apsveicinājās un apskāvās kā veci paziņas.
Abi viesi tika apsēdināti greznos atzveltnes krēslos, un Danai bija laiks apskatīt kabinetu. Tas bija ieturēts izteikti austrumnieciskā stilā, ar tādām pašām tumši sarkanām sienām kā gaitenī, porcelāna vāzēm, bambusa glezniņām un bonzai pundurkociņu uz podesta.
Kādu brīdi valdīja klusums, un, atrāvusies no kabineta pētīšanas, meitene ievēroja, ka Violas kundze vēro viņu pašu.
