- Es jūs jau gaidīju, kundze atkārtoja, neatraujot skatienu no Danas. Nevarēja saprast, vai prieks Violas sejā ir īsts, bet apmierināta viņa noteikti izskatījās. Laiks ir pienācis, un uzdevuma veikšanai jums ir atlikuši divi gadi. Vai es nekļūdos?
- Jā. Viss ir tieši tā, Prizmo apstiprināja.
- Jā. Tik jaunam cilvēkam tā patiesi ir smaga nasta. Vienmēr esmu domājusi, kāpēc jāizsaka tādi pareģojumi un jāapgrūtina tik jauna dvēsele.
- Vēl jau nekas slikts nav noticis, Dana ierunājās.
- Un paldies Dievam, ka nav, Violas kundze atviegloti nopūtās un mirkli pakavējās pie šīs domas.
- Labi, viņa atsāka ar jaunu sparu, neieslīgsim plašās runās, man vēl daudz darāmā, un domāju, ka jums arī. Šī ir pēdējā lieta, kas man jānokārto. Pēdējā, kas man tikusi uzticēta.
Violas kundze piecēlās un pabīdīja savu krēslu nostāk no sienas. Tur atklājās niša, kurā atradās neliels šķirstiņš. Violas kundze to uzmanīgi izņēma un nolika uz galda.
- Lūk, Danas jaunkundz, tā ir lietiņa, kas jums vienmēr jānēsā līdzi. Varbūt pat vispār neņemiet to nost. Tā noderēs ne tikai jums uzdotajā darbā, bet arī citos gadījumos. Tagad tā oficiāli pieder jums.
- Tas ir tas Medaljons? Dana pārvaicāja, kamēr Violas kundze atvēra šķirstiņu un pagrieza to pret meiteni. Uz sarkana zīda spilventiņa atradās smalks medaljons zelta ķēdītē. Tas sastāvēja no diviem zaļiem trijstūrīšiem, kuri veidoja sešstūru zvaigzni. Augšējā trijstūra vidū bija zeltīta actiņa. Dana izņēma Medaljonu no kastītes, un mirklī, kad viņa tam pieskārās, mazā actiņa atvērās. Tajā vizēja četri smalki iestrādāti akmentiņi: zils, sarkans, balts un vēlreiz sarkans. Dana jau zināja, ko tie nozīmē.
- Tad kā tas darbojas? viņa vaicāja, turpinādama uz to lūkoties. Meitene grozīja Medaljonu rokās, cerot, ka Violas kundze paskaidros ko vairāk.
- Tas nu, mīļā, tev būs jāuzzina pašai. Vienīgais, ko varu tev pasacīt, ir tas, ka tieši šis nieciņš būs jāizmanto, lai pamodinātu mūsu Sargātājus, un tas tev noteikti palīdzēs to meklēšanā. Šo Medaljonu izveidoja pats Pareģojuma autors, un ilgu laiku par tā esamību neviens nezināja. Laiks ritēja, un kādā brīdī to uzticēja glabāt man, līdz Apakšzemē ieradīsies tas, kurš te piedzima pirms deviņsimt deviņdesmit deviņiem gadiem, Violas kundze stāstīja un smaidot raudzījās Danā. Runādama par Medaljona izgatavotāju un to, ka viņš Violai uzticējis sarga lomu, vecā kundze atklāti ar sevi lepojās, un izskatījās, ka nu viņai no šā glabātājas goda žēl šķirties, tāpat arī no paša Medaljona. Tomēr visas īstās jūtas viņa ātri noslēpa aiz smaida un prieka maskas.
Mazliet pavilcinājusies, Dana uzmanīgi uzlika Medaljonu sev kaklā. Salīdzinājumā ar dažādiem plastmasas vai koka karekļiem, ko viņa reizēm tika nēsājusi, šis bija krietni smagāks.
"Vai tas tiešām ir no īsta zelta?" viņa prātoja. Neviļus radās jautājums, cik tāds varētu maksāt antikvariātā, bet šo domu viņa ātri apspieda, jo zināja, ka šī lietiņa galvenokārt ir vērtīga ne jau mantiskajā ziņā.
- Paldies jums! Dana pateicās un apveltīja Violu ar to pašu sapņaino skatienu.
- Ko nu es jūs vēl kavēšu! Domāju, ka jums nebūs interesanti sēdēt muzejā visu dienu, Viola noteica un piecēlās kājās. It īpaši, ja ārā ir tik jauks laiks.
- Patiesībā gan par klimatu mēs te nevaram sūdzēties, Prizmo iebilda. Bet tik un tā liels paldies. Tiešām, tagad iesim.
Kad abi Violas kundzes ciemiņi bija iznākuši no muzeja un atkal nokļuvuši Drūbļu ciema ielās, Prizmo piedāvāja Danai apskatīt pilsētu — diezin kad vēl izdosies šeit būt.
Viņu pirmā pieturas vieta bija omulīgs krodziņš pretī Atrakciju un atpūtas parkam, kur bija diezgan grūti atrast brīvas vietas. Prizmo ar Danu iekārtojās pie āra galda, ko no ielas nožogoja tikai zems koka žogs un saulessargs. Par spīti saules trūkumam un tumšajiem mākoņiem, pēdējais nemaz nešķita lieks — bija tikpat gaišs kā saulainā dienā uz Zemes.
Viesmīlis baltā priekšautā ar krodziņa logo — resns vīrelis, kam rokās ir šķīvis ar dažādiem ēdieniem —, aicinoši smaidīdams, uzrunāja jaunos apmeklētājus: Esiet sveicināti krogā "Pie Boba"! Ko pasūtināsit? Viesmīlis abiem iedeva pa ēdienkartei. Kad Dana tajā ieskatījās, nevienu pazīstama ēdiena nosaukumu viņa, protams, neatrada. Viņa nezināja, ko izvēlēties, jo attēlos viss izskatījās garšīgi.
- Man, lūdzu, "Sraforu kažokā", un ko tu ņemsi? Prizmo tūlīt pasūtināja un nolika ēdienkarti uz galda malas.
- Emmm… kaut ko vienkāršu… Noteikti bez tasafūriem.
- Nu tad meitenei vienkārši kartupeļus ar kotletēm. Būs labi? Prizmo drošības labad Danai vēl pārvaicāja.
- Jā, jā, labi.
- No dzērieniem man "Akvalīnu" alu, un tev?
- Nezinu. Sulu kaut kādu, Dana šaubījās, vai šeit varētu būt arī gāzētie dzērieni. Viņa gan nebija īpaša kolas cienītāja, bet to, kā nav, jau vienmēr gribas visvairāk.
- Varu ieteikt rebaru sulu. Ļoti atsvaidzinoša, īpaši tik karstā dienā. Vai kaut ko vēl? viesmīlis pieklājīgi piedāvāja.
- Desertu gribi? sāka piedāvāt arī Prizmo.
