- Tā ir. Zelta iela — nu, tā ir galvenā iela, un tur notiek visa rosība un bizness. Saules un Mēness iela simbolizē vīrieti un sievieti, nakti un dienu, iņ un jan. Krusta iela tāpēc, ka tur atrodas baznīca un kapi…
- Kāda jums te ir ticība? Kaut kādas reliģijas taču ir?
- Augšzemes un Apakšzemes iedzīvotāji krietni ietekmējušies cits no cita, tā ka šeit ticības pārsvarā ir līdzīgas, bet nav tā, ka mums pašiem nebūtu nekā. Vairāk tic dabas spēkiem, tiem pašiem četriem dieviem. Mēs vismaz droši zinām, ka viņi ir eksistējuši, iesmējies, Prizmo turpināja. Tātad Krusta iela, tas ir skaidrs, bet ar Bidoforda un Amanijas ielu gan ir interesants stāsts. Reiz bijuši divi slaveni zinātnieki, proti, Bidofords un Amanija. Dzīvojuši kaimiņos un jau no mazotnes neieredzējuši viens otru. Visi viņu sasniegumi bijuši līdzvērtīgi, un tas viņu attiecības, protams, nav uzlabojis. Reiz radusies kāda problēma, saistīta ar biežiem ugunsgrēkiem te, Drūbļu ciemā. Atsevišķi viņi nav spējuši to atrisināt, bet nezin kā sākuši darboties kopā un paveikuši visu, kā nākas. Pēc tās reizes viņi sākuši satikties, pēc gada apprecējušies, piedzimuši bērni. Viņi uzcēla lielāko observatoriju visā Fortūnijā. Jā, tādu mantojumu viņi mums atstājuši. Nav grēks tādu cilvēku vārdā nosaukt ielas.
Dana apdomāja dzirdēto, un pēkšņi viņai prātā ienāca kāda satriecoša doma: Bet kāpēc jums te viss ir rakstīts latviski? Un runājam mēs arī latviski!
- Tu atkal aizmirsti par maģiju. Šeit tev visas valodas zemapziņā iztulko. Teiksim, kaut arī tu neproti itāliešu valodu, šeit tu sapratīsi katru vārdu. Tas pats notiek arī attiecībā uz rakstīto tekstu.
- Kad mēs gājām pie Violas kundzes, uz ielas es dzirdēju pazīstamas, bet man svešas valodas, un es nevienu vārdu nesapratu, Dana iebilda.
- Vajadzēja kārtīgāk ieklausīties! Prizmo pamācīja.
- Jums te ir pašiem sava valoda?
-Protams! Un tā ir īpaša, to zina tikai nedaudzi, un arī lasīt mūsu valodā prot tikai retais.
- Bet tu teici…
- Ir vēl viena nianse. Ja tu, piemēram, nezini, ka tā ir itāliešu valoda, tad valoda un teksts tev paliks nesaprotami, bet, ja tu tiešām zini, ka tā ir itāliešu valoda, tad tikai ieklausies, un viss būs skaidrs.
- Lieliski! Dana iepriecināta izsaucās un tagad jau uzmanīgāk ieskatījās grāmatā redzamajā tekstā. Sev par pārsteigumu, viņa ievēroja, ka teksts tiešām nav latviski, bet gan rakstīts ar pilnīgi svešiem simboliem!
- Bet kāpēc tad es saprotu šos tekstus? Es nezinu, kas tā par valodu!
- Tā ir drūbļu valoda, visizplatītākā Apakšzemē. Mūsu zinātnieki šo fenomenu pētīja un pierādīja: ja cilvēks nonāk nepazīstamā vietā, kā, piemēram, tagad tu, tad, lasot kādus tekstus, tev zemapziņā jau ir skaidrs, ka tā ir vietējā valoda. Nav jāzina, kurš tieši dialekts, bet pamatā viss ir skaidrs. Vārdu sakot, ar tām valodām ir visai sarežģīti, bet, kad pierod, tad viss sāk šķist pašsaprotams.
- Skaidrs, Dana klusi noteica.
Dienai tuvojoties izskaņai, debesis pamazām satumsa, un abi ceļinieki atgriezās pie zvēriņu "stāvvietas", kur uzrāpās serebriniem mugurā. Dana šodien bija izlasījusi, ka ērmīgajā astē šie dzīvnieki uzkrāj barības vielas nebaltai dienai, gluži kā Augšzemes kamieļi.
Danai šķita, ka atceļš prasa daudz mazāk laika, lai arī viņa skaidri zināja, ka ceļš nav kļuvis ne par matu īsāks.
Atbrīvotas no nesamā, lielās ķirzakas pašas aizskrēja uz savām naktsmājām, bet Dana un Prizmo atgriezās argekļu pazemes mītnē.
- Nevēlies vēl uzkost vakariņas? Prizmo apvaicājās.
- Nē, paldies, iešu gulēt, Dana nožāvājās un devās uz savu guļamistabu.
Ienākusi savā istabiņā, Dana iemetās gultā ar domu vēl brīdi palasīt jauno grāmatu, bet acis aizkrita pašas no sevis.
.
NākamajA dienA Dana pieceļas veļu. Pamodas jau viņa laikus, bet pēc brīvdienu paraduma turpināja vāļāties pa gultu, izbaudot vienkārši nekā nedarīšanu.
Kņada aiz durvīm šķita diezgan klusa un netraucēja. Tad kādā brīdī bija dzirdama jau pierastā zemestrīce un uz Danas gultas nosēdās putekļi no griestiem, bet meitene par to tikai pasmaidīja. Nolēmusi vēl pasnauduļot, Dana pagriezās uz otriem sāniem. Kaut kas spieda plecu, un meitene palūkojās, kas tur ir. Tas bija mazais Medaljons, par kuru Dana bija galīgi aizmirsusi. Viņa sakārtoja to un atcerējās, ko Violas kundze vakar bija teikusi: tas noderēs ne tikai Sargātāju meklēšanai, bet arī citām lietām. Medaljonam esot kādi blakus efekti. Cerams, ka labi, — Dana nodomāja.
Paskatījusies apkārt, viņa ievēroja, ka istabiņā atkal kļuvis krietni šaurāk — melnais skapis atkal atradās savā vietā, "ļocīgi. Vakar vakarā taču tā nebija. Tagad atkal ir."
Viņa piecēlās gultā sēdus un brīdi lūkojās uz to, tad izkāpa no gultas. Piegājusi pie skapja, meitene tam uzmanīgi pieskārās, mēģināja atvērt durvis, bet tās bija ciet. Un ne atslēgu, ne atslēgas caurumu viņa nekur nemanīja. Vēl mirkli pie tā pakavējusies, meitene, visbeidzot, nolēma iet pusdienās, nevis lauzīt galvu par kaut kādu skapi.
