- Vai es varētu pie tevis aiziet, lai mēs varētu parunāt, neviena netraucētas? Dolona atsāka, kad argekļu dvīņi bija pagājuši garām. Vienkārši negribu, lai kāds…
- Uzzina? Vai izdzird? Neuztraucies. Vari nākt kaut vai nakts vidū.
- Labi. Man tagad vel šis tas ir jāizdara, Dolona piebilda.
- Mēs gan varētu apspriest šo jautājumu ari tagad. Vai tad tās lietas, kas tev jādara, nevar atlikt? Un kas gan tev tur tik slepens? Dana uzstāja, bet Dolona jau pagriezās, lai dotos uz ēdnīcas durvju pusi.
- Nē, labāk vakarā. Uz redzīti! Dolona atvadījās un steidzīgi pazuda durvīs, bet Dana, ar acīm pavadījusi Dolonu līdz izejai, devās atpakaļ pie pārējiem. Dvīņi bija atkal atgriezušies pie galda, un kopīgiem spēkiem viņi bija pilnībā iztukšojuši cepumu groziņu, kā arī visu pārējo, kas bija trāpījies pa rokai. Milsa jau vilka šurp kādu bļodu, pilnu ar āboliem un citiem augļiem.
- Par ko jūs runājāties? Par meiteņu lietām? Atijs ņēmās Danu ķircināt.
- Jā. Tici man, tev nebūs interesanti, Dana viņam atbildēja un nosēdās starp Kini un Milsu. Nokss bija palīdis zem galda un uzmanīgi vēroja Kini īsās kājeles, kas karājās krietnu sprīdi virs grīdas un ritmiski šūpojās.
- Kur tad Dolona aizgāja? Milsa painteresējās par draudzeni.
- Viņai šodien vēl esot jāizdara kaut kas steidzams, Dana atbildēja, pastiepdamās pēc bļodas ar kādu pudiņu, ko nedomājot tūliņ sāka ēst. Tikai pēc mirkļa viņa attapās, ka pudiņš dīvaini garšo, tāpēc pastūma to tālāk un tā vietā iekodās ābolā.
- A, runājot par steidzamām lietām, pavisam aizmirsu. Kini! Mamma lika mums abiem iztīrīt savas istabas. Labāk to izdarīt šodien.
- Es negribu tīrīt istabu! Kini iespieda rokas sānos un spēra kāju pret zemi.
- Nāc šurpu. Jo ātrāk sakārtosi, jo ātrāk varēsi būt brīva.
- Es tevi pilnībā saprotu, Dana, iedomājusies par savu istabu mājās, atbalstīja Kini, kas negribīgi piecēlās un sekoja brālim uz izeju.
- Labi. Es arī iešu. Saskriesimies vēlāk, Milsa pamāja Danai un arī nozuda.
- Es arī laikam iešu, Nokss, izlīdis no galda apakšas, piebilda un aizstreipuļoja uz izejas pusi, galvu nokāris.
- Ko? Kur iesi? Tu izskaties piedzēries! Dana izbrīnā skatījās pakaļ kofotam, kā tas klunkuro uz priekšu, pat nereaģējot uz Danas teikto. Viņa metās pakaļ savam draugam. Noks! Kas tev noticis? Tu kaut ko nelabu apēdi? Vai varbūt par daudz kaut ko apēdi?
Nokss neatbildēja, tikai turpināja iet uz priekšu, uz izeju no argekļu pazemes alām.
- Pagaidi! Tu tā vienkārši atnāci te padzīvoties, pieēsties un tagad atkal iesi prom? Dana skaļā, sašutuma pilnā balsī vaicāja kofotam. Labi, ka tuvumā neviena nebija, citādi visi sāktu viņiem pievērst uzmanību. "Bet pirms mirkļa viss taču bija kārtībā! Kas viņam tagad kaiš?" Dana satraukti domāja.
Piepeši kofots apstājās. Viņš jau bija uz pirmā pakāpiena, bet pēkšņi pagriezās atpakaļ un ātrā solī devās uz Danas istabu. Drūmi un saspringti viņi abi ienāca telpā un ieraudzīja, ka skapis atgriezies. Tāpat klusējot kofots taisnā ceļā devās pie skapja un, atvēris durvis, kāpa tajā iekšā. Tas solīja kārtējās nepatikšanas.
- Noks, beidz! ļau esi aizmirsis iepriekšējo reizi? Dana mēģināja sagrābt savu draugu aiz astes, bet tā izslīdēja viņai no rokām, un kofots jau bija nozudis aiz mirguļojošās virsmas. Dana jau nu netaisījās gaidīt pie skapja, kad Nokss nāks atpakaļ. Pazīstot viņu, Dana paredzēja, ka tā varētu paiet vesela mūžība. It īpaši, ja viņš uzvedas tik savādi.
r
Dana pavēra plašāk skapja durvis un pēc mirkļa izkāpa jau skapja otrā pusē. Spēcīgs caurvējš sapurināja viņas matus. Nokss tikmēr rikšoja uz tuneļa tumšo galu, un beidzot arī Dana sadzirdēja to, kas bija licis Noksam uzvesties tik dīvaini.
Tā bija dziesma. Klusa un maiga. Tā ieaijāja un sauca, nekam citam vairs nebija nozīmes. Ne pūķiem, ne Prizmo, ne vispār kam citam uz pasaules. Dana nezināja, vai Nokss dzird to pašu, bet viņai galvā skanēja vesela simfonija. Kājas burtiski pašas nesa uz priekšu, ne brīdi neapstājoties. Abi apmātie soļoja caur alu labirintu, nemaz neraizējoties, vai viņi vēlāk varēs atrast ceļu atpakaļ.
Sekojot melodijai, viņi nonāca nelielā zālē ar vēl piecām ejām uz visām pusēm. Telpai pa vidu atradās apaļš akmens baseiniņš, kurā, šķiet, ūdens nebija bijis ļoti sen. Nokss apgāja tam apkārt un devās uz vienu no ejām otrā pusē. Dana sekoja. Nākamā eja drīz beidzās, mūzika pieņēmās spēkā, un viņi beidzot ieraudzīja to, kas veidoja šo skaņu. Tas bija koks. Liels, vecs bērzs, kas vējā viegli plivināja zarus, un tie skanēja.
Dana ar Noksu nostājās tā priekšā, bet tajā brīdī mūzika apklusa, un abi pēkšņi atjēdzās. Viņi saprata, kur atrodas un kas notiek — koks viņus bija šurp atvilinājis ar pagaidām nezināmu nolūku, kas nezin vai būs labs.
Danai tieši pretī no koka stumbra raudzījās liela seja. Deguns bija kāds strups zars, bet acis ar muti — dziļas rievas mizā. Koka acis iepletās plašāk, lai apskatītu atnācējus. Mute izdvesa dobjas, burkšķošas skaņas, it kā vingrinātu balsi pēc ilgas klusēšanas.
