Viņu sarunu pārtrauca metāla žvadzoņa pie ēdnīcas durvīm. Kāds slēdza tās vaļā!
- Ātri! Kaut kur… Nokss veikli palīda zem galda, un Dana, noveļoties no krēsla, sekoja viņa piemēram. No galda apakšas gluži labi varēja redzēt to, kas notiek pie durvīm, lai gan tikai daļu.
Durvis atvērās, ienāca melnu kurpju pāris un tumši zaļas kleitas apakšmala.
- Kāds šodien varētu būt dienas ēdiens? tā bija Līnas balss. Acīmredzot viņai piederēja arī smaragdzaļā kleita. Aiz viņas sekoja īsā, apaļīgā virtuves šefpavāre, Līnas māte. Abas devās uz virtuvi.
- Varbūt sefilju? atskanēja Līnas mātes balss.
- Sefiljas jau nesen bija. Labāk kādu rīsu ēdienu. Plovu varētu pusdienās, bet no rīta… kādu putru?
- Jā, labi. Tu tiksi galā? Es aiziešu uz lielo pieliekamo, šo to vajag savākt. Apaļīgā argekle izlīgoja no ēdnīcas, bet Līna iegāja virtuvē, kur tūlīt varēja dzirdēt apgāžamies kādu kastroli. Tā bija lieliska iespēja izlavīties no telpas.
- Nav ko čammāties. Pazūdam!
Dana izlīda no galda apakšas, bet pēc dažiem soļiem Nokss viņu jau bija apsteidzis un glūnēja pa durvju spraugu gaitenī. Līna bija noliekusies ar muguru pret virtuves durvīm, tāpēc neko nemanīja. Tā kā Nokss nekustējās, Dana viņu pastūma uz priekšu un pavēra durvis mazliet plašāk. Tās mazliet iečīkstējās, bet tajā klusumā, kas valdīja visapkārt, šis troksnītis šķita griezīgi skaļš. Abi izskrēja no ēdnīcas un pēc mirkļa jau atradās pie Danas istabiņas. Kaut kur varēja dzirdēt Līnas mātes soļus, bet viņu pašu nekur nemanīja.
Abi steidzīgi iegāzās istabiņā, aizcirta durvis un iekrita gultā.
- Un es atkal piekritu kaut kur iet ar tevi un iekulties nepatikšanās, no kurām izmukām, tikai pateicoties tīrai veiksmei, Dana pēc brīža sacīja, beidzot varēdama atviegloti uzelpot. Tas, ka man tomēr izdevās aizteleportēties, bija tīrais brīnums. Tikpat labi…
- Tieši tā! Tu piekriti. Neviens tevi nespieda. Nu… pierunāju. Bet tu tikai nesaki, ka tas nebija jautri! Satraucoši jau nu noteikti.
Danas skatiens kļuva bargs.
- Protams, es nesaku, ka viss sanāca ideāli! kofota tonis kļuva pielaidīgāks. Bet tagad mēs zinām, ka tas tiešām bijis Merlina gredzens.
- Nu ja…
Dana aizdomājās par to, ko bija izlasījusi Grāmatā par Mcrlinu, līdz izdzirdēja blakus klusu šņākāšanu — Nokss bija aizmidzis. Ilgi nedomādama, Dana nolēma sekot viņa paraugam. Gulēt uz ēdnīcas galda nebūt nebija ērti.
Kad Dana ar Noksu, vēl aizvien žāvādamies, ieradās pusdienās, Džims, izbrīnā muti atplētis, raudzījās viņos. Rokā viņš turēja kausu ar kādu dzērienu, no kura cēlās garaiņi.
- Ir jau pāri pusdienlaikam, un jūs tikai tagad izlīdāt no gultas? viņš brīnījās.
- Nu… jā. Mēs vēlu aizgājām gulēt, Dana izdomāja atrunu un ķērās pie frikadeļu zupas.
- To gan drīzāk varēja nosaukt par "agri", nevis "vēlu", Nokss noņurdēja.
Džims tikai nogrozīja galvu un, vairs neko neteikdams, izgāja no ēdnīcas.
Tikmēr pie Danas un Noksa bija pienācis bariņš mazo argeklēnu, kas uz viņiem skatījās un savā starpā sačukstējās. Dana ēda cepumus un klusi par viņiem smējās — to, ko bērneļi viens otram čukstēja, tīri labi varēja dzirdēt ari ēdnīcas otrā galā.
- Aizej pie viņiem un pasaki kaut ko! komandēja viena no meitenēm.
- Nē! Ej pati! Es negribu justies muļķīgi. Vai arī lai iet Milsa! tiepās tumšmatains zēns.
- Es? Nejauciet te iekšā mani! ierunājās vecākā no meitenēm.
- Ko, Atij, noraustījies? mazākā meitene turpināja zoboties. Viņi abi izskatījās ļoti līdzīgi, droši vien brālis ar māsu.
- Nu… nu, labi. Bet es jums to vēl pieminēšu, beidzot zēns padevās un lēnām sāka virzīties uz Danas pusi.
- Var redzēt, ka tiem sīkajiem galīgi nav, ko darīt, ierunājās Nokss, kurš arī vēroja notiekošo.
- Ēē… sveiki… mazais argeklis knapi dabūja pāri lūpām. Nabadziņš bija viscaur nosvīdis, bet trīs meitenes — kūdītājas — par viņu tikai smējās.
- Sveiks! Dana, laipni smaidot, atbildēja un, atbalstījusi elkoni pret galda malu, pagriezās pret zēnu.
- Ē… pasniegsi cepumus… lūdzu? zēns tikko dvesa. Šķita, ka mazais puišelis neizturēs un tūlīt noģībs. Vai tad vienkārša saruna ar Danu ir tik briesmīga? Meitene pasniedza viņam visu cepumu groziņu.
- Hei! Arī es tos ēdu! Nokss aizvainoti nobļāvās.
- Jā, tāpat kā visu pārējo, kas atrodas uz galda, Dana atcirta.
- Vai tu tiešām spēj ar viņu sarunāties? pēkšņi zaudējis visas savas bailes, zēns droši vaicāja un ziņkārīgi lūkojās uz Noksu.
- Tas pirksts izskatās aizdomīgi līdzīgs cīsiņam, kofots paziņoja puišelim, kurš bija uz Noksu norādījis ar pirkstu. Labi, labi, es tikai pajokoju, kofots piebilda, kad Dana bija sagrābusi viņu aiz auss. Nokss novērsās un sāka meklēt pa galdu kaut ko, kas varētu aizstāt viņam zudušos cepumus.
- Jā. Spēju gan, Dana atbildēja puikam.
- Forši! Vai… vai tu vari vēl kaut ko?
- Emm… nu, jā. Dana sajutās neērti, bet mēģināja to neizrādīt.
- Ko, piemēram? zēns nosēdās Danai blakus un nenovērsies skatījās viņai mutē.
- Nu, to varētu nosaukt par teleportāciju.
