Dana un Medaljons полностью

-    Tele… rotācija… Kāds garš vārds! puišelis bija tā aizgrābts, ka par cepumiem jau bija aizmirsis. Un vēl kaut ko?

-    Vecais pieminēja vienu lietu, bet to grūti izskaidrot pāris vārdos — iespēja izmainīt kādu notikumu, piedzīvojot to vairākas reizes. Bet es neesmu droša, ka to lietu… tā teikt, kontrolēju.

-    Super! sajūsmā iespiedzās pārējās meitenes, kas ari bija pienākušas klāt un aizrautīgi klausījās.

-    Ak Kungs! Dana iesaucās. Tajā brīdī viņa sāka saprast kinozvaigžņu nepatiku pret spiedzošiem faniem.

Mazākā meitenīte tikmēr bužināja Noksu, līdz tam visas spalvas bija sacēlušās stāvus gaisā. Šķita, ka viņš patiesi izbauda tādu uzmanību.

-    Viņš ir tik piemīlīgs! jūsmoja mazā meitenīte ar melnajām biželēm.

-    Mani sauc Atijs, stādījās priekšā tumšmatainais zēns. Pēc tam viņš norādīja uz meitenīti: Un tā ir mana māsa Kini.

Blondīni viņš stādīja priekšā kā Dolonu, bet vecāko meiteni kā Milsu. Viņai bija lielas acis un kupli, nedaudz viļņaini, brūni mati. Un viņa bija neparasti tieva. Gandrīz divreiz tievāka par Danu. "Kur viņai ir vieta iekšējiem orgāniem? Interesanti, argekļiem te ir savas supermodeles? Milsa noteikti par tādu varētu kļūt," meitene pie sevis nodomāja. Cik nu viņa spēja noteikt argekļus pēc vecuma, tad Milsa varētu būt ar viņu vienos gados.

-      Kaut kur lasīju, ka Apakšzemes iemītnieki var mantot dažādas spējas, ja tiem kāds radinieks nāk no Augšzemes, Atijs ieminējās. Dana pamāja ar galvu — Nokss viņai par to jau bija stāstījis.

-      Neraža! Vai mums ir kāds radinieks no Augš­zemes? Kini vērsās pie sava vecākā brāļa.

-     Nezinu. It kā neesmu dzirdējis, bet kas lai zina. Drūbļu ciema bibliotēkā vajadzētu būt radurakstu grā­matām. Bet vienīgi… vai tajās ir iekļauti arī argekļi? Atijs šaubījās. Kā meklēdams atbildi, viņš neviļus paskatījās uz Noksu, kurš tobrīd bija jau stipri sabužināts. Iežēlojies par nabaga kofotu, Atijs nopūtās un gāja viņu atbrīvot no Kini pārmērīgās uzmanības.

Bērni beidzot ķērās klāt cepumiem, kas noderēja ari kā iegansts sarunas uzsākšanai.

-    Kā tas ir — sauļoties? Es esmu dzirdējusi, ka augšā sievietes, kam rūp savs izskats, ar to regulāri nodar­bojoties, Milsa saņēmās pavaicāt to, kas interesēja

vinu.

t

-     Nu, tas ir patīkami. Saules ietekmē āda kļūst brū­nāka — nosauļojas. Vasarā to var darīt visi. Tu vienkārši guli saulītē vai rotaļājies, spēlē bumbu, brauc ar riteni. Bet tās dāmas, kuras grib izskatīties stilīgi, apmeklē solāriju cauru gadu — tur nav jālieto peldkostīms un āda iesauļojas vienmērīgi. Tas arī viss. Protams, es varētu sākt stāstīt arī par dažādiem procesiem, kas notiek ādā, un par ādas vēzi, bet par to visai maz zinu.

Danu sākumā pārsteidza, ka mazie argekļi ar tādu sajūsmu klausās visu, ko viņa stāsta par Augšzemi, bet tad viņa atcerējās, kā pati te sākumā bija sēdējusi vaļā muti un klausījusies Prizmo stāstos par maģiju. Kā nekā viņi un Dana bija no atšķirīgām pasaulēm. Atijs, piemēram, ņēmās stāstīt Danai par pūķiem, tie bija viņa kaislība. Pat viņa mazā māšele Kini zināja par pūķiem vairāk nekā Dana ar visu savu grāmatu.

Kādā brīdī Dana ievēroja, ka blondā Dolona vairs nepiedalās jautrajā sarunā, bet sēž, drūmi klusējot. To pamanīja arī pārējie.

-      Kas ar tevi? Tu izskaties sašļukusi, Milsa ap­vaicājās.

-    Es… nekas. Man viss kārtībā. Dana, vai varu ar tevi parunāt divatā? viņa klusi nopīkstēja un piecēlās.

-      Labi, Dana atbildēja un arī piecēlās, nedaudz pārsteigta, ko Dolona vēlas viņai tik īpašu teikt, ka tas jāapspriež zem četrām acīm. Viņas taču viena otru tik­pat kā nepazīst.

Abas pagāja malā tālāk no galdiem.

-    Man ir jautājums, Dolona iesāka.

-    Nu, kāds? Dana jautāja, atbalstīdamās pret ēdnī­cas sienu.

-    Lieta tāda — man ir aizdomas, ka arī man varētu būt kaut kādas spējas.

-     Lieliski! Kas tad vainas? Dana moži vaicāja, lai gan iekšēji viņa, skatoties uz Dolonu, kuras sejā valdīja satraukums un pat neliels izbīlis, sāka mazliet raizēties.

-    Tas varētu būt iespējams?

-    Atradi īsto cilvēku, kam prasīt! Es pati par savām spējām šeit uzzināju pēdējā. Un arī tagad, kad es par tām zinu… tas arī patiesībā ir viss, ko es zinu. Ej pie vecā­kiem un runā ar tiem! Vai pie Vecā. Tikai neizskatās, ka tu būtu īpaši sajūsmā par to, ka šāda iespēja varētu pastāvēt. Kas vainas? Kāpēc tu esi tik satraukta?

-   Vienkārši, kad man radās šādas aizdomas, atgadījās viens nelaimes gadījums, Dolona atbildēja un apklusa. Šķita, ka viņa ar katru brīdi kļūst arvien saspringtāka.

-    Kas par nelaimes gadījumu?

Atbildi Dana tik drīz nesagaidīja. Viņu sarunu iz­traucēja grūtsirdīgie argekļu dvīņi, kas, kaut ko savā starpā apspriežot, pagāja abām meitenēm garām. Dolona apklusa, baidoties, ka tas, ko viņa vēlējās teikt, varētu nonākt svešās ausīs.

-   Futbols ir Augšzemes visgarlaicīgākā sporta spēle, teica viens.

-      Muļķības, vai tu esi maz dzirdējis arī par tādu golfu? Un beisbolu? atbildēja otrs. Kad abi bija tikuši līdz durvīm, viens no viņiem izvilka no kabatas Augš­zemes žurnālu par motocikliem. Bet paskaties uz…