- "Tas bija sen, sen — astoņdesmit trīs tūkstoši septiņsimt septiņdesmit sestajā gadā —, kad pirmoreiz zaļoja zāle pie Strēlnieku ezera un solu tauta pūta Kaula ragu. Apakšzeme slīga priekā, kad kopā ar daudziem citiem vareniem burvjiem Merlins apturēja Netona iebrukumu. Varenais mags Merlins lielu daļu dzīves pavadījis Augšzemē. Viņš bija precējies, un viņam ir dzimis mantinieks — viens dēls."
Tekstā ik pa laiciņam bija iesprausts kāds attēls. Vienā vietā bija liels Merlina portrets, kurā viņš bija attēlots kā vecs vīrs grumbainu un stingru seju, galvā klasiskā smailā burvju cepure un rokā zizlis, kam galā kristāla bumbiņa. "Nu gluži kā tajā amerikāņu multenē par Merlinu un mazo karali Artūru," Dana nodomāja. Bija arī attēls ar jaunu Merlinu, kur viņš bija kopā ar vecākiem. Vienā attēlā bija arī jau minētais gredzens.
- Man laikam vajadzēs aizjāt līdz Drūbļu ciemam. Viola ar Nemcju uzskata, ka būtu izdevīgi sūtīt viņu uz kalniem pie Vallo, bet mani māc šaubas, vai tā mājvieta būs piemērota. Kalnos taču ir auksti! To neteica nedz Nokss, nedz arī Dana. Abi saskatījās un sastinga. Danai aizrāvās elpa. Šo balsi viņa pazina, bet vairāk viņu uztrauca tas, ka tā ātri tuvojās.
- Vecais, meitene nočukstēja. Nākamajā mirklī abi metās pāri telpai un aizslēpās aiz statujas.
- Violai kaut kas ir padomā. Tas mani uztrauc… balsis nāca no Lielā gaiteņa, nevis no telpas aiz troņa, kā
sākumā šķita. Vecais ar vairākiem sarunas biedriem nāca
/
uz Templi, kas nozīmēja — pa to ceļu aizbēgt neizdosies.
- Ko nu darīt? Esam dimbā, Nokss satraucās. Aizteleportē mūs kaut kur!
- Ko? Tu traks esi? Dana saķēra galvu rokās. Tie, kuru balsis varēja dzirdēt gaitenī, tuvojās, un tūlīt viņi būs klāt.
- Nē, neesmu! Varbūt tikai nedaudz. Bet tu vismaz pamēģini. Labāk tā, nekā… Negribu atkal tikt sodīts par ložņāšanu neatļautās vietās.
- Saproti, man tas ir sanācis tikai miegā. Varbūt citādi nemaz nevar… Dana baidījās izmantot savas spējas, it īpaši šo nesaprotamo teleportēšanos. To lietojot, viņa nejuta nekādu drošību, ka vispār kaut kas izdosies un ka tas nebeigsies traģiski.
- Dana… nu vismaz pamēģini… kofots čukstēja. Viņš meta izbiedētus skatienus gaiteņa virzienā.
- Ak Dievs! Lai nu izdodas! meitene pie sevis panikā nočukstēja un noliecās pie Noksa, apkampjot viņu, lai, ja tā sasodītā teleportācija izdodas, Nokss tiktu līdzi. "Jācer, ka vispār ir iespējams paņemt kādu līdzi."
Dana aizvēra acis un centās visus spēkus sakoncentrēt uz domu par savu istabu, bet, par spīti viņas pūlēm, ik pa brīdim prātā līda kaut kas cits: "Es to neprotu, ar mums ir cauri… domā, domā… nokļūt savā istabā. Nav jau tik tālu. Tikai daži desmiti metru. Domā par gultu… domā, domā, domā, domā, domā, domā… PUF!"
Acumirklī auksto akmens klonu zem kājām nomainīja koka dēļi. "Pag, manā istabā taču nebija koka grīdas!" Dana šausmās iedomājās un atvēra acis, gatava samierināties ar pašu sliktāko, kas varētu notikt. Abi, vēl joprojām apkampušies, sarāvušies un dreboši tupēja… ēdnīcā zem galda!
- Tev izdevās! Nokss sajūsmā iespiedzās, tikai pēc tam palūkojoties apkārt, kur tieši viņi nonākuši. Kļūda ar galamērķi viņu mazliet atvēsināja. Nu… ir bijis trakāk.
Nokss atsvabinājās no Danas tvēriena un aizcilpoja paklausīties, vai ko nedzird aiz ēdnīcas durvīm. Bet tur neviena nebija. Ēdieni bija novākti, uzkodas pa nakti te nebija paredzētas. Visi kārtīgi argekļi ar tīru sirdsapziņu pa dienu strādā un ēd, bet naktī guļ.
Dana sajuta milzu nogurumu, kā ik reizi pēc savu spēju lietošanas. Viņa nosēdās uz krēsla. Tikmēr Nokss mēģināja atstumt ēdnīcas durvis, bet tās nepadevās. Viņš tās pagrūstīja, tad no visa spēka iespēra, tā ka durvis nograbēja vien, bet neatvērās. Skaidrs, aizslēgtas. Pēc vistas zādzības saimnieces bija sākušas durvis slēgt ciet. Nokss un Dana līdz brokastu laikam bija iesprostoti ēdnīcā.
- Lieliski. Tā tikai vēl trūka! Nokss gremzās. Viņš iespēra durvīm vēlreiz un, ātri tipinot, atgriezās pie Danas. Meitene smagi elpoja. Plaušas likās ļoti mazas, un elpošanai tajās nepietika gaisa. Skatiens aizmiglojās, un Danas galva smagi noslīga uz galda. Vaigs atsitās pret koka virsmu, un tas bija pēdējais, ko meitene sajuta.
- Dana! Dana, kas tev kaiš? Noksa balss skanēja arvien tālāk un tālāk, tad apklusa pavisam.
.
— Dana! Dana! Mosties! Ir jau rīts! Nokss sauca viņai ausī. Meitene sakustējās un atvēra acis.
- Ko? Kas? Dana vārgi nokunkstēja. Viņa redzēja, ka vēl joprojām atrodas ēdnīcā. Galva šķita neparasti smaga, ķermeni lauza, it kā viņa būtu slima ar gripu. Locekļi likās ļengani, un tikai pēc brīža Danai izdevās tos veiksmīgi savākt kopā.
- Tu vienkārši atslēdzies. Kas notika?
- Aā… Uz cik ilgu laiku? Cik tagad pulkstenis? Kad ver vaļā ēdnīcu? Dana nemitējās jautāt, lai gan vēl joprojām jutās miegaina un nogurusi.
- Uz stundu vai pusotru, bet man šķita, ka beigās tu jau vienkārši gulēji. Arī es iesnaudos… Kāpēc tu vispār noģībi? Viss taču bija kārtībā.
- Tas laikam no teleportēšanās… Tā ir bijis arī agrāk…
