- Es esmu šeit! viņa pēkšņi atguvās no šoka un, pagriezusies pret pārējiem, skaļi iesaucās. Niks un Anna bija tuvu, un, atskanot viņas balsij, abu galvas pagriezās, bet acis palika neko neizsakošas, tās slīdēja pāri Kitijai, neredzot meiteni. Kitija nopūtās un paspēra soli viņiem pretī. Ķermenim pārskrēja savādas trīsas.
Niks iekliedzās. Anna nometa zemē lākturi.
- Labāk ienāciet un paskatieties šajā pusē, Kitija aizkaitināta sacīja. Kad draugi neko neatbildēja, viņa piebilda: Kas, pie velna, ar jums noticis?
Viņas niknā balss izsita Niku no šoka. Paskaties uz sevi! viņš stostījās. Tu esi pa pusei sienā! Kitija palūkojās lejup. No šīs puses ilūzija bija tikpat spēcīga kā iepriekš viņas galva, krūtis, labā roka un kāja rēgojās ārā no sienas, it kā būtu nocirstas. Vietā, kur sākās siena, maģiskā ilūzija vibrēja.
- Tā pat nemirgo, Anna nočukstēja. Nekad neesmu redzējusi tik spēcīgu ilūziju.
- Varat mierīgi iziet tai cauri, Kitija teica. Te ir kas interesants.
- Dārgumi? Niks bija sajūsmināts. -Nē.
Pēc brīža arī pārējie bija pienākuši pie sienas un pēc nelielas vilcināšanās izkāpuši tai cauri. Iluzorie akmeņi pat nesakustējās. No otras puses barjera kļuva neredzama.
Visi seši satriekti skatījās uz izgaismotajiem skeletiem.
- Ierosinu doties prom tūlīt pat, Kitija teica.
- Paskatieties uz viņu matiem, Stenlijs noelsās. Un nagiem! Cik tie ir gari!
- Izlikti kā siļķes uz šķīvja…
- Kā tu domā…?
- Varbūt nosmakuši…
- Redzēji to caurumu vienam krūtīs? Tas nav radies dabiskā ceļā.
- Par tiem mums nav jāuztraucas. Viņi ir tik veci. Spalvaskāta kungs runāja ļoti dedzīgi, iespējams, lai pārliecinātu pats sevi. Paskatieties, kādā krāsā ir viņu āda! Gandrīz kļuvuši par mūmijām!
- No Gledstona laikiem? Niks minēja.
- Neapšaubāmi. Vecmodīgās drēbes to pierāda. Deviņpadsmitā gadsimta beigas.
- Seši… tikpat, cik mēs…
- Aizveries, Fred!
- Vai tie nevarētu būt…?
- Kaut kāds upuris?
- Spalvaskāta kungs, mums tiešām vajadzētu…
- Bet kāpēc viņi ir šādi paslēpti? Kāda jēga?
. Varbūt kapa aplaupītāji? Sodīti ar mūžīgu ieslodzījumu?
- …vajadzētu doties prom!
- Tā varētu būt. Bet kāpēc viņus slēpt?
- Kas to varēja izdarīt? Un kā tad ar buboņu mēri? Es nesaprotu. Ja viņi to iedarbināja…
- Spalvaskāta kungs! Kitija spēra ar kāju pret zemi un iekliedzās. Skaņa atbalsojās visās kapenēs. Saruna pārtrūka. Meitene ar grūtībām turpināja iesākto. Šeit ir kas tāds, ko mēs nepazīstam un nevaram kontrolēt. Kaut kādas lamatas. Labāk aizmirsīsim par dārgumiem un iesim prom!
- Bet šie kauli ir tik veci, Stenlijs pievienojās Spalvaskāta kunga teiktajam. Nomierinies, meitenīt!
- Nerunā ar mani tādā tonī, sīkais!
- Es piekrītu Kitijai, Anna sacīja.
- Bet mīļie, Spalvaskāta kungs mierinoši sacīja, uzlikdams roku Kitijai uz pleca. Es piekrītu, ka šis ir nepatīkams atradums. Bet tas vēl neko nenozīmē. Lai kā arī šie nabaga puiši gājuši bojā, tas ir noticis ļoti sen, iespējams, pirms tam, kad kapenes tika noslēgtas. Varbūt tieši tāpēc uz iluzorās sienas nav pelējuma. Redzat? Pelējums ir pārklājis grīdu un sienas. Kad šie puiši te ieradās, te viss bija jauns un tīrs. Viņš pamāja uz miroņu pusi ar savu spieķi. Padomājiet par to! Viņi tika nogalēti, pirms kapenes tika aizzīmogotas citādi viņi ielaužoties būtu iedarbinājuši buboņu mēri. Bet tas nebija noticis, jo mēs to šodien redzējām un iznīcinājām.
Viņa vārdi atstāja zināmu ietekmi uz pārējiem atskanēja piekrītoša murmināšana un daži pamāja. Bet Kitija pašūpoja galvu. Te mūs uzrunā seši miruši vīri, viņa teica. Nebūtu prātīgi to neņemt vērā.
- Viņi taču ir veselu mūžību veci! no atvieglojuma Freda balsī varēja likties, ka viņš tikai nupat to sapratis. Veci kauli. Viņš pastiepa kāju un pabakstīja tuvāko galvaskausu. Tas nolūza no kakla un aizripoja pa grīdu, klusi krakšķot.
- Kitij, tev jāmācās savaldīt emocijas, Spalvaskāta kungs teica, izņemdams no kabatas kabatlakatu un noslaucīdams pieri. Mēs jau esam atvēruši vecā velna sarkofāgu un zeme nav mūs aprijusi, vai ne? Nāc un paskaties, meitenīt, tu vēl neesi neko redzējusi. Pašā virsū zīda līķauts tas vien jau maksā veselu bagātību! Mums vajadzīgas tikai piecas minūtes, lai paņemtu maku un kristāla lodi. Ilgāk mēs Gledstona mieru netraucēsim.
Kitija neko neteica. Viņa pagriezās un ar vienaldzīgu sejas izteiksmi izgāja cauri iluzorajai sienai. Meitene neuzdrošinājās runāt. Viņas dusmas vērsās gan pret savām nesaprātīgajām bailēm un vājumu, gan pret vadoni. Spalvaskāta kunga vārdi meitenei šķita neīsti, pārāk uzspēlēti un vienkārši. Bet viņa nebija radusi nepakļauties un zināja, ka pārējā grupa nebija viņas pusē.
Aiz viņas skanēja Spalvaskāta kunga spieķa slāpēta klaudzoņa. Viņš bija aizelsies. Ceru, ka tu, Kitij, sagādāsi man to prieku un paņemsi kristāla lodi savā somā. Es tev uzticos. Mums jābūt stipriem vēl piecas minūtes, un tad mēs varēsim pamest šo nolādēto vietu. Sapulcējieties ap sarkofāgu un turiet somas gatavībā! Dārgumi mūs jau gaida!
