Visi klātesošie bija vērojuši bumbas lidojumu. Visi redzēja to nokrītam. Un tagad viņi pagriezās pret sarkofāgu, kur kāds cēlās augšā, stīvi un dīvaini, kauliem krakšķot. Beidzot tas nostājās taisni, tumsas ieskauts, nopurināja putekļus no drēbēm un purpināja kā veca sieva. Paskatieties, kas par sajukumu! G kungs būtu satriekts. Un kādus postījumus tārpi nodarījuši viņa apakšveļai! Caurumi visās malās.
Radījums strauji noliecās un pastiepa roku, ar garajiem, kaulainajiem pirkstiem paķerot lākturi, kas bija nokritis uz grīdas. Tad pacēla to augstu gaisā kā sargs un gaismā apskatīja katru pārbiedēto seju. Kakla skriemeļi krakšķēja, dīvainajai būtnei grozot galvu, un zelta maska mirdzēja balto matu ielokā.
- Tātad, balss aiz maskas atkal bija mainījusies. Pirmā zilbe vārdos skanēja augstā, izteiktā maza bērna balsī, tad tā kļuva zemāka vispirms kā sievietes, tad kā vīrieša un beidzot kā zvēra rēciens. Vai nu runātājs nevarēja izlemt, kādā balsī labāk runāt, vai arī viņam patika šādi svārstīties. Te nu jūs esat. Piecas vientuļas dvēseles dziļi pazemē, kur nav nekāda glābiņa. Kā jūs, lūdzams, godāt?
Kitija, Freds un Niks stāvēja kā sastinguši pusceļā līdz metāla režģim. Spalvaskāta kungs atradās tālāk, trīcēdams piespiedies pie sienas. Anna, pakritusi uz grīdas, bija vistuvāk kāpnēm. Viņas pleci raustījās elsās. Neviens no viņiem nespēja sadūšoties atbildēt.
- Nu taču! Skelets piešķieba galvu. Es tikai mēģinu būt draudzīgs. Tas ir ļoti pieklājīgi no manas puses, ja ņem vērā, ka mani tikko pamodināja viens pāraudzis neveiklis, kas mēģināja nozagt manus dārgumus. Vēl jo vairāk paskatieties, ko viņš nodarīja manam bēru uzvalkam, iegāzdamies sarkofāgā! Mūsdienu bērni… kas no tādiem izaugs! Ak jā vai jūs nepateiktu, kas tagad ir par gadu? Tu, meitene! Jā, tu, kas nevaidi un netrīci! Atbildi!
Kitijas rīkle bija tik izkaltusi, ka viņa tikko spēja dabūt vārdus pār lūpām. Zeltītā maska pamāja. Man jau likās, ka pagājis ilgs laiks. Kāpēc? Jūs teiksiet, ka galvenokārt aiz garlaicības… jā, jums būs taisnība. Bet arī no sāpēm! Jūs pat nespējat iedomāties, kādas sāpes man jāpacieš! Sāpes un vientulība, un tumsa, kurā vienīgā kustība ir tārpu ložņāšana… Neizturīgāks puisis būtu sajucis prātā! Bet nejau es. Es samierinājos ar sāpēm jau pirms daudziem gadiem, un pārējo vienkārši nācās pieciest. Un tagad, kad te atkal iespīdējusi gaisma un man uzradusies kompānija, ar ko papļāpāt, es jūtos patiešām labi. Skelets uzsita knipi un pagrozīja gurnus. Jūtos nedaudz stīvs nav jau nekāds brīnums, man vairs nav nevienas cīpslas -, bet tas pāries. Visi kauli savās vietās? Jā. Visi dārgumi arī? Nē. Balss kļuva žēlabaina. Mazās pelītes ir atnākušas un aizvilkušas tos prom. Riebīgās, mazās peles. Es zinu, kas man jādara, noķeršu tās aiz astēm un izraušu ūsas pa vienai vien.
Kitija bija iebāzusi roku somā un zem apmetņa un citiem objektiem sataustījusi Elementu lodi. Viņa to bija sažņaugusi nosvīdušajā plaukstā. Meitene nojauta, ka Freds rīkojas tāpat, bet ne tik piesardzīgi no viņa somas skanēja švīkstoņa, ko ātri varēja sadzirdēt. Tāpēc viņa ierunājās nevis tāpēc, ka cerētu ar saviem vārdiem ko mainīt, bet lai novērstu skeleta uzmanību.
- Lūdzu, piedodiet, Gledstona kungs, Kitija stomījās. Te ir visi jūsu dārgumi, un mēs labprāt tos jums atdosim.
Atskanot nepatīkamai čirkstoņai, galvaskauss pagriezās par 180 grādiem, lai paskatītos sev aiz muguras. Neko nesaskatījis, tas izbrīnīts pavērās atpakaļ. Ar ko tu runā, mazā? tas jautāja. Ar mani?
- Nu… jā. Es domāju…
- Ka es esmu Gledstons? Vai tu esi jukusi vai vienkārši stulba?
-Nu…
- Paskaties uz šo roku, skelets pacēla gaisā plaukstu un sašūpoja visus piecus pirkstus. Paskaties uz šiem gurniem un ribām. To sakot, roka pacēla drēbes, atklājot nodzeltējušus kaulus. Paskaties uz šo seju! Viņš noņēma zelta masku, un Kitija pamanīja galvaskausu ar atņirgtiem zobiem un tukšiem acu dobumiem. Meitenlt, vai Gledstona kungs izskatās dzīvs?
- Ne gluži…
- Ne gluži…. Atbilde ir nē! Nē, viņš nav dzīvs! Un vai zini, kāpēc? Jo viņš ir miris. Miris jau simt desmit gadus un pūst savā kapā. "Ne gluži." Kas tā par atbildi, meitenīt? Jūs esat nejēgas tu un tavi draugi. Starp citu… viņš norādīja uz bronzas plāksnīti ar kaulaino pirkstu. Vai tad jūs neprotat lasīt?
Kitija pašūpoja galvu. Skelets izmisumā iesita sev pa pieri. Neprot lasīt šumeru valodā, bet ielaužas Gledstona kapenēs! Tad jau jūs neizlasījāt arī to teikumu, kur rakstīts "…atstāt Dižo Vadoni gulēt mūžīgā mierā"?
- Nē, neizlasījām. Mums patiešām žēl.
- Un arī tos teikumus par "mūžīgo sargu" un "nežēlīgu atriebību", un "…netiek pieņemti nekādi attaisnojumi"?
- Nē. Kitija redzēja, ka Freds nolaiž somu zemāk, labo roku joprojām paslēpis tajā. Viņš bija gatavs uzbrukt.
