Ēģiptiešu zēns bija pazudis. Tā vietā liesmu spožumā parādījās žurka, kas mēģināja noslēpties ēnā. Degošais algotnis metās tai pakaļ, liesmas svilināja viņa acis. Vīrieša drēbes pamazām pārogļojās, bet disks spoži mirdzēja labajā rokā. , Netenjels mēģināja sakopot domas. Blakus bija koka kāpnes, kas tagad diagonāli atbalstījās pret griestiem. Viņš atspiedās pret tām.
Žurka steidzās pa vecajiem pergamentiem, kas zem tās soļiem sprakšķēja.
Disks pāršķēla pergamentu. Žurka ar baiļu pīkstienu pavēlās malā.
Degošajos pirkstos parādījās vēl divi diski. Žurka uzsāka mežonīgu skrējienu, bet nebija pietiekami ātra. Disks ieurbās grīdas dēļos, pienaglojot pie tiem žurkas asti. Dzīvnieciņš neveiksmīgi mēģināja atbrīvoties.
Algotnis spēra soli, lai uzkāptu žurkai.
Netenjels, pielikdams visus spēkus, atrāva no griestiem kāpnes un meta tās virsū algotnim. Pārsteigtais vīrietis sagrīļojās uz slīpās grīdas un, zaudējis līdzsvaru, nogāzās dzirksteļu mākonī. Viņš nokrita uz grīdas, aizdedzinādams papīrus sev apkārt.
Žurka beidzot atsvabināja asti un ar lēcienu bija Netenjelam blakus. Paldies, tā noelsās. Vai tu redzēji, cik izdevīgā pozīcijā es biju viņu nostādījis?
Netenjels, acis iepletis, vēroja algotni, kas cīnījās ar kāpnēm, nelikdamies ne zinis par viņu ieskaujošajām liesmām. Kā viņš var palikt dzīvs? zēns nočukstēja. Viņam visapkārt ir liesmas! Tam cilvēkam jau sen bija jābūt sadegušam.
Sadegs tikai viņa drēbes, žurka sacīja. Ķermenis ir gandrīz neievainojams. Bet tagad viņš ir pie loga. Uzmanies!
Žurka pacēla nagu. Bārdainis pagriezās un beidzot ieraudzīja Netenjelu. Viņš dusmās iešņācās un pacēla roku, kurā uzmirdzēja sudraba disks. Vīrietis atvēzējās…
Un saņēma pilnu viesuļvētras triecienu, kas pacēlās no žurkas pastieptās ķepas. Tas pacēla algotni gaisā un trieca laukā pa logu, ietinot plīstošu stiklu un degošu papīru virpulī. Viņš izkrita ārā un lidoja lejup no kalna, liesmām joprojām apvijot ķermeni. Netenjels redzēja, kā bārdainis atsitas pret zemi un paliek nekustīgi guļam.
Bet žurka jau skrēja pa slīpo grīdu uz durvju pusi. Nāc šurp! tā sauca. Domā, ka tas viņu ir apturējis? Mums ir piecas, varbūt desmit minūtes laika.
Netenjels metās ārā pa durvīm un prom naktī, pārraujot vispirms vienu un tad otru aizsargtīklu. Trauksmes zvans izrāva Zelta ielas iedzīvotājus no saldajiem sapņiem, bet žurka un zēns jau bija aiz sagruvušā torņa un skrēja lejup pa pakāpieniem, it kā visi jebkad izsauktie dēmoni dzītos viņiem pa pēdām.
Nākamajā rītā ar jaunām drēbēm mugurā un parūku galvā, ar tikko zagtu pasi kabatā, Netenjels šķērsoja Čehijas robežu un nonāca Lielbritānijas pārvaldītajā Prūsijā. Maiznieka mašīnā iebraucis Čemnicas pilsētā, zēns devās taisnā ceļā uz Lielbritānijas vēstniecību un paskaidroja, kas viņš tāds ir. Vēstniecības darbinieki pāris reižu kādam piezvanīja pa telefonu, pārbaudīja pases un apstiprināja Mandrāka personību. Pēcpusdienā viņš jau lidoja atpakaļ uz Lielbritāniju.
Džins tika atlaists uz robežas, jo ilgstošā dēmona uzraudzīšana vājināja Netenjela spēkus. Pēdējās dienas viņš bija gulējis pavisam maz. Lidmašīnā bija silti, un, par spīti apņēmībai izlobīt kaut ko no algotņa vārdiem, nogurums un motoru dūkoņa darīja savu. Gandrīz tūlīt pēc lidaparāta pacelšanās gaisā Netenjels bija aizmidzis.
Stjuarte viņu pamodināja Bokshilas lidostā. Ser, mēs esam atlidojuši. Automašīna jūs gaida. Jums tika lūgts pasteigties.
Zēns parādījās uz lidmašīnas trapa, kur viņu apžilbināja spožās gaismas. Pie skrejceļa gaidīja melns limuzīns. Netenjels lēni nokāpa lejup, joprojām tikai pa pusei pamodies. Viņš prātoja, vai satiks meistari, tomēr aizmugurējais sēdeklis bija tukšs. Šoferis pacēla cepuri, atverot automašīnas durvis.
Vaitvelas jaunkundzes rīkojums, ser, viņš sacīja. Jums nekavējoties jādodas uz Londonu. Pretošanās kustība ir ielauzusies Vestminsteras abatijā un… Pārējo jūs redzēsiet pats. Mēs nedrīkstam kavēties. Nelaime ir tuvu.
.. Netenjels, ne vārda nesakot, iekāpa automašīnā. Durvis aiz vina aizvērās.
Kolonnā sākās kāpnes, kas spirāles veidā vijās lejup. Eja bija šaura, ar zemiem griestiem. Pat Kitijai nācās pieliekties, un Freds ar Niku, kuri jau līdz šim bija gājuši sakumpuši, tagad pārvietojās sāniski kā divi milzu krabji. Gaiss bija karsts un smacīgs.
Spalvaskāta kungs gāja visiem pa priekšu, viņa lākturis izstaroja spožu gaismu. Arī pārējie pacēla lākturus, un gaisma vairoja drosmi. Tagad, kad viņi bija pazemē, nebija nekādu baiļu, ka kāds viņus varētu pieķert. Lielākās briesmas bija garām.
Kitija sekoja salīkušajam Nikam, un Stenlijs savukārt mina viņai uz papēžiem. Lākturi meta spožu gaismu, tomēr ēnas šķita dīvaini ieskaujam nācējus un uzglūnam viņiem no stūriem.
Abās pusēs kāpnēm savus tīklus bija savijuši neskaitāmi zirnekļi. No Spalvaskāta kunga negantās lādēšanās varēja spriest, ka viņam ceļā stājas simtiem gadu saausti tīkli.
