Sarkofāga vāks bija palicis, kur nokritis, starp sarkofāga stūri un grīdu. Viens stūris bija nolūzis un tagad gulēja uz grīdas nedaudz tālāk. Uz grīdas stāvēja lākturis, kas mierīgi dega, bet nemeta gaismu sarkofāga iekšienē. Spalvaskāta kungs nostājās sarkofāga galā, atbalstīja spieķi pret sienu un pieķērās marmoram. Viņš uzsmaidīja pārējiem un salieca pirkstus.
Frederik, Nikolas, turiet lākturus augstāk! Es gribētu redzēt, kam es pieskaros! Stenlijs nervozi ieķiķinājās.
Kitija uzmeta skatienu telpai. Viņa varēja saskatīt iluzoro sienu, viņa zināja, kādu noslēpumu tā glabā. Meitene dziļi ieelpoja. Kāpēc? Tam taču nebūtu nekādas jēgas…
Viņa pagriezās pret sarkofāgu. Spalvaskāta kungs noliecās, satvēra kaut ko un pavilka.
audums noslīdēja no sarkofāga ar vieglu švīkstu, un no tā gluži kā no pūpēža pacēlās putekļu mākonis. Putekli uzvirpuļoja lākturu gaismā un atkal nosēdās. Spalvaskāta kungs salocīja zīda audumu un pārmeta to pār sarkofāga malu. Un tikai tad viņš noliecās, lai ieskatītos sarkofāgā.
- Nolaidiet zemāk lākturus, viņš čukstēja.
Niks pietuvināja gaismu sarkofāgam. Visi pārējie pastiepa kaklus, lai arī ieskatītos.
- Aāā… Spalvaskāta kungs izdvesa tādu nopūtu kā gardēdis, kas apsēdies pie pilna galda un zina, ka baudījums ir tuvu. Visapkārt atbalsojās pārējo sajūsmas saucieni. Pat Kitija uz brīdi aizmirsa, ka neatbalsta šo rīcību.
Viņi pazina šo seju, it kā tā būtu viņu pašu. Tā bija Londonas dzīves sastāvdaļa, attēlota jebkurā publiskā vietā. Viņi bija redzējuši šo seju tūkstošiem reižu statujās, memoriālos, sienas gleznojumos. Tās profils bija redzams uz mācību grāmatām, valdības rīkojumiem un plakātiem, kas bija izstādīti visos tirgus laukumos. Šī cilvēka statuja stāvēja uz pīlāriem skvēros, viņa seja nolūkojās no naudas zīmēm, ko viņi izvilka no kabatām. Katrā ikdienas solī, visās viņu cerībās un naidā klāt bija Gledstons.
Un tagad viņiem šī seja šķita sen pazīstama.
Maska, kas bija uzlikta uz impērijas dibinātāja sejas, bija pagatavota no zelta un smalki izstrādāta. Kamēr mirušais ķermenis bija novietots kapličā, prasmīgi meistari bija paņēmuši ģipša atlējumu, kurā bija ielējuši šķidro metālu. Pirms bērēm maska bija uzlikta vadonim uz sejas, tas bija nemainīgais attēls, kam mūžīgi lemts spīdēt kapa tumsā, kamēr miesa zem tā pamazām sairst. Tā izskatījās kā jau veca vīra seja ar ērgļa degunu, šaurām lūpām un dziļām rievām vaigos un neskaitāmu sīku grumbiņu izvagota. Acu vietā bija atstāti tukši caurumi, kas tagad akli vērās nezināmajā. Kompānijai, kas skatījās uz šo masku, muti pavēruši, viņš šķita kā seno dienu imperators, neuzveicams savā varenībā.
Visapkārt maskai pletās baltu matu viļņi.
Gledstons gulēja uz muguras, gluži tāpat kā upuri telpas tālākajā galā, rokas uz krūtīm sakrustojis. Pirksti bija vieni vienīgi kauli. Mirušajam mugurā bija melns uzvalks, glīti aizpogāts un piegulošs uz ribām, bet citur nepatīkami sašļucis. Šur tur audumu bija sākuši maitāt centīgie tārpi vai kodes, un tur spīdēja balti caurumi. Gledstona kurpes bija melnas un šauras, un virs tām bija sakrājies putekļu slānis.
Ķermenis gulēja uz sarkaniem samta spilveniem, kas aizņēma pusi no sarkofāga iekšpuses. Kamēr Kitijas skatiens kavējās pie zelta maskas, pārējo acis bija pievērstas kam citam.
- Paskatieties uz to mirdzumu, Anna novilka. Neticami!
- Tas viss ir tik vērtīgs! Stenlijs nočukstēja, muļķīgi smaidīdams. Es nekad neesmu redzējis šādu auru! Te ir kaut kas ļoti spēcīgs lai gan vara piemīt visam, pat apmetnim.
Pār ceļiem Gledstonam bija pārklāts kārtīgi salocīts apmetnis melnā un purpursarkanā krāsā. Pie tā bija piesprausta zelta piespraude. Apmetnis, Spalvaskāta kungs novilka. Mūsu labdaris to vēlējās sev. Lai notiek. Paskatieties, kas vēl te ir…
Un te jau atklājās pārējie dārgumi, brīnumainie priekšmeti, pēc kuriem viņi bija ieradušies. Te bija daudz zeltlietu mazas dzīvnieku figūriņas, izrotātas kastītes, dārgakmeņiem rotāti zobeni un dunči, melnas oniksa lodes, mazs, trīsstūrains nezināma dzīvnieka galvaskauss un pāris aizzīmogotu rituļu. Netālu no galvas bija kaut kas mazs, ietīts melnā drēbē, kas ar laiku kļuvusi pelēka iespējams, tā bija izslavētā kristāla lode. Pie kājām starp pudeli ar aizbāzni suņa galvas formā un neizteiksmīgu alvas kausu gulēja stikla kastītē ielikts satina maks. Tam blakus atradās neliela, melna somiņa, nostiprināta ar bronzas sprādzi. Vienā sarkofāga sānā, cieši pie mirušā ķermeņa bija zobens un nomelnējis koka zizlis bez rotājumiem, izņemot pentaklu augšā.
Pat nepaskatoties uz citām lietām, Kitija varēja sajust, kā no sarkofāga dārgumiem paceļas varas aura. Tā burtiski vibrēja gaisā.
Spalvaskāta kungs beidzot saņēma sevi rokās. Labi, tagad pie darba. Atveriet somas! Mēs ņemsim daudz ko. Viņš uzmeta skatienu pulkstenim. Jau gandrīz viens! Esam iztērējuši pārāk daudz laika. Anna tu būsi pirmā.
Viņš noliecās pār sarkofāgu un ņēma ārā priekšmetus. Tie ir no Ēģiptes, ja nekļūdos… Un te būs maks… Uzmanīgi, sieviete! Soma pilna? Labi, Stenlij, tu esi nākamais.
