Kāpiens lejup nebija ilgs. Kitija saskaitīja trīsdesmit trīs pakāpienus, tad viņa izgāja pa metāla režģa durvīm un iegāja telpā, ko apspīdēja lākturu gaisma. Meitene pakāpās malā, lai ļautu ienākt Stenlijam, un novilka no sejas masku. Spalvaskāta kungs tikko bija izdarījis to pašu. Viņa seja bija piesarkusi, pelēkbalto matu pusloks sabužināts un nekārtīgs.
Laipni lūgti Gledstona kapenēs, viņš nočukstēja augstā, aizsmakušā balsī.
Kitijai šķita, it kā biezs zemes slānis spiestu viņu pie zemes. Kapeņu griesti bija izveidoti no skaistiem akmens bluķiem, kuri gadu gaitā bija nedaudz izkustējušies. Likās, ka akmens bluķi ir sadrūzmējušies griestu centrā, spiežoties pret vārgo gaismu, it kā vēlētos to izdzēst. Gaiss bija sasmacis, un dūmi no lākturiem vēlās un atsitās pret griestiem. Kitija kāri tvēra katru elpas vilcienu.
Kaps bija diezgan šaurs, iespējams, tikai četrus metrus plats, bet garumu šaudīgajā lākturu gaismā bija grūti noteikt. Grīda bija veidota no akmens plāksnēm, un to visā platumā klāja balts pelējuma sēnītes paklājs, kas vietām sedza arī sienu. Likās, ka kāpņu telpas darbīgie zirnekļi nebija iekļuvuši pa šīm durvīm nekur nemanīja zirnekļa tīklus.
Kambara sienā, tieši pretī ieejai, bija iecirsts garš plaukts, kurā stāvēja sarindotas trīs stikla puslodes. Lai gan stikls bija netīrs un saplaisājis, Kitija katrā no tām varēja saskatīt kaltētu puķu paliekas lilijas, magones un rozmarīnu. Dižā burvja bēru puķes. Kitija noskurinājās un pievērsa skatienu tam, uz ko skatījās pārējie, marmora sarkofāgam, kas atradās tieši zem plaukta.
. Tas bija trīs metrus garš un vairāk nekā metru augsts, uz sarkofāga nebija ne ornamentu, ne senu zīmju rakstu, izņemot bronzas plāksnīti, kas bija piestiprināta vienā pusē. Virs sarkofāga bija augsts vāks, kas, pēc Kitijas domām, izskatījās tā, it kā būtu steigā uzmests atpakaļ, nevis kārtīgi nostiprināts.
Spalvaskāta kungs un pārējie sajūsmināti pulcējās ap sarkofāgu.
- Tas ir veidots ēģiptiešu stilā, Anna sacīja. Diženumā mērojas ar faraonu sarkofāgiem, lai gan uz šī nav hieroglifu.
- Kas tur rakstīts? Stenlijs vaicāja, norādot uz plāksnīti. Nespēju izlasīt.
Arī Spalvaskāta kungs pašūpoja galvu. Kaut kādā velnišķīgā svešvalodā. Varbūt Hopkinss to varētu izlasīt, bet šobrīd tas nav iespējams. Bet tagad, viņš uzsita ar spieķi pa sarkofāgu, vai mēs varam to atvērt?
Kitija sarauca pieri nepatikā un sliktās priekšnojautās. Vai tas ir vajadzīgs? Kāpēc jūs domājat, ka dārgumi paslēpti tur?
Spalvaskāta kunga uztraukums izlauzās sīvā aizkaitinājumā. Nu, uz grīdas taču tie dārgumi nemētājas, vai ne tā, meitenīt? Vecais skopulis noteikti būs vēlējies tos paturēt sev tuvāk, pat pēc nāves. Turklāt pārējā istaba ir tukša.
Kitija nepadevās. Vai jūs pārbaudījāt?
- Lieka laika tērēšana! Anna, paņem lākturi un aizej līdz telpas galam. Pārliecinies, ka tur nav neviena sienā paslēpta alkova. Frederik, Nikolas, Stenlij, pielieciet visus spēkus, lai to izkustinātu. Vai varat tikt klāt? Varbūt mums vajadzēs virvi.
Kamēr vīrieši sapulcējās ap sarkofāgu, Kitija pakāpās atpakaļ, lai vērotu, kā veicas Annai. Tūlīt kļuva skaidrs, ka Spalvaskāta kungam taisnība. Pēc pāris soļiem Annas lākturis izgaismoja kapeņu tālāko sienu. Viņa vairākas reizes pārlaida tai gaismas staru, meklējot sienā iespējamas nišas vai durvju apveidus, bet tur nekā nebija. Paraustījusi plecus, Anna atgriezās pie pārējiem.
Stenlijs bija paņēmis virvi un mēģināja apsiet to ap vienu sarkofāga vāka galu. Tas nebūs viegli, zēns novilka, pakasot pakausi. Nevaru apsiet virvi. Un tas ir pārāk smags, lai paceltu.
- Varbūt varam pastumt to malā, Freds ierosināja.
- Nē, pārāk smags.
- Varbūt slīdēs labi, Niks novilka. Marmors ir ļoti gluds akmens.
Spalvaskāta kungs noslaucīja sviedrus no pieres. Mums jāmēģina, zēni. Otra iespēja ir mest uzliesmojošo lodi pret sarkofāga vāku, bet tā mēs riskētu sabojāt dārgumus. Ja tu, Fred, atbalstītu kāju pret sienu, tas dotu papildu spēku. Un tagad, Nik…
Kamēr viņi turpināja pārspriest darbības plānu, Kitija pētīja bronzas plāksnīti. Tā bija cieši noklāta ar sīkām zīmēm, kas sakārtotas vārdos vai simbolos. Ne jau pirmo reizi Kitija nožēloja savas niecīgās zināšanas. Slepeno zīmju mācīšana nebija kas tāds, ko apguva skolā, un Spalvaskāta kungs bija aizliedzis viņiem lasīt nozagtās maģijas grāmatas. Meitene iedomājās: nez vai Džeikoba tēvs mācētu izlasīt šīs rakstu zīmes un to, kas tur pateikts?
- Kitij, pakāpies malā, labi? Nu re, laba meitene. Stenlijs bija satvēris vienu vāka stūri, Niks otru, bet Freds atspēries pret sienu zem plaukta. Viņi bija sagatavojušies pielikt visas pūles, lai izkustinātu smago marmoru.
Iekodusi lūpu zobos un neatbildējusi uz Sten lija zobgalību, Kitija piecēlās kājās un pakāpās tālāk, noslaukot seju piedurknē. Sviedri ritēja pa seju gaiss šeit bija ļoti sasmacis.
