- Nu ko tad jūs varat gaidīt? Nezināšana tiek atalgota šoreiz ar ne pārāk «patīkamu nāvi. Arī pirmā zagļu kompānija man atvainojās. Jums vajadzēja redzēt, kā viņi krita ceļos un lūdza žēlastību! Tagad viņi ir tur, roka norādīja uz slepeno sienu. Viņi bija dedzīgi puiši. Ieradās nedēļu pēc bērēm. Viens no tiem bija Gledstona kunga privātsekretārs, ko uzskatīja par ļoti uzticamu personu. Izrādās, ka bija pagatavojis sev kapeņu atslēgas dublikātu un nezin kā atvairījis buboņu mēri. Es viņus paslēpu, lai šeit izskatītos kārtīgi, un tāpat izdarīšu arī ar jums. Pagaidiet mirklīti!
Skelets pārlika vienu kāju pāri sarkofāga malai. Kitija un Freds saskatījās. Viņi izrāva lodes no somām un meta pret skeletu. Tas pacēla gaisā roku, un lodes lidojumā apstājās un nokrita uz grīdas, kur nevis eksplodēja, bet pārvērtās par diviem slapjiem pleķiem.
- Es nudien nevaru jums ļaut te visu piemēslot, skelets atvainodamies teica. Gledstona kunga laikā viesi bija daudz pieklājīgāki.
Spalvaskāta kungs izvilka no savas somas sudraba disku. Atspiedies uz spieķa, viņš atvēzējās un meta. Disks iecirtās skeleta rokā un tur palika. Skelets iegaudojās. Mana būtība! Es to sajutu! Sudrabs ir kaut kas tāds, ko es nespēju paciest. Paskatīsimies, kā tev patiks mans uzbrukums, vecais! No maskas izlauzās spoži zaļš stars, kas trāpīja Spalvaskāta kungam tieši krūtīs, triecot viņu pret sienu. Viņš nogāzās uz grīdas. Skelets priecīgi norūcās un pagriezās pret pārējiem. Tas viņam dos mācību!
Freds jau atkal bija devies uzbrukumā, izraujot no kabatām sudraba diskus un citu pēc cita metot tos pret skeletu. Tas izvairījās no pirmā pieliecoties, otram pārlēca pāri, bet trešais nocirpa viņam garu matu šķipsnu. Tagad skelets bija izkāpis no sarkofāga un šķietami apjautis savas kustēšanās spējas. Ar katru soli briesmonis kļuva arvien vingrāks, līdz šķita burtiski viļņojam enerģijā. Cik uzmundrinoši! tas sauca griezdamies un lēkādams. Man gandrīz vai jāsaka jums paldies!
Likās, ka Fredam ir neizsmeļami sudraba disku krājumi viņš turpināja mest tos skeleta virzienā. Tikmēr Niks, Anna un Kitija lēnām atkāpās uz kāpņu pusi. Zaļā gaismas šautra trāpīja Fredam pa kājām un nogāza viņu uz grīdas. Nākamajā mirklī zēns jau bija piecēlies, nedaudz grīļodamies un seju sāpēs saviebis, bet nenoliedzami dzīvs.
Skelets izskatījās izbrīnīts. Ak tad tā! Dabiskā pretestība pret maģiju. Neesmu redzējis kopš Prāgas laikiem. Viņš pakasīja galvu. Ko lai tagad daru? Ļaujiet padomāt… Ak tā! Skelets metās atpakaļ pie sarkofāga un tajā kaut ko meklēja. Nost no ceļa, Stenlij! Man jāatrod… jā! Tā jau man šķita. Skelets atkal izslējās, turēdams rokā zobenu. Nekādas maģijas. Tikai dzelzs. Domā, ka varēsi mani uzveikt, Pumpainais? Redzēsim! Skelets pacēla zobenu virs galvas un panācās uz priekšu.
Freds nebija pakustējies. Viņš no kabatas izvilka nazi un atvāza to.
Kitija jau stāvēja pie metāla režģa, viņa vēl kavējās, vienu kāju uz kāpnēm uzlikusi. Niks un Anna jau bija pazuduši augšā, viņa varēja dzirdēt soļu troksni. Meitene paskatījās uz Spalvaskāta kungu, kura pretošanās spējas bija viņu pasargājušas no maģijas ietekmes. Viņš četrrāpus virzījās uz kāpņu pusi. Ignorējot instinktus, kas mudināja pagriezties un bēgt, meitene steidzās pie vecā vīra, saņēma viņu ap pleciem un, pielikdama visus spēkus, vilka uz kāpņu pusi.
Aiz muguras viņa dzirdēja Fredu niknumā nošņācamies. Gaisu pāršķēla zobena švīkstoņa un kritiena troksnis.
Kitija ar pašai neaptveramu spēku vilka Spalvaskāta kungu tālāk.
Cauri režģim un augšā pa kāpnēm. Tagad Spalvaskata kungs jau bija nostājies uz kājām. Ar vienu roku viņš bija satvēris spieķi, ar otru turējās pie Kitijas. Vecā vīra elpa bija strauja un sekla. Viņš nespēja parunāt. Viņiem vairs nebija lāktura, visapkārt sakļāvās tumsa. Kitija atspiedās pret zizli. Viņi grīļojās pie katra soļa.
No apakšstāva atskanēja balss. Juhū! Vai tur kāds ir? Kaut kur skribinās mazās pelītes… Cik pelīšu? Viena, divas… Ak vai, un viena no tām kliba!
Kitijas seju klāja zirnekļa tīkli. Spalvaskāta kunga elpa tagad bija gārdzoša.
- Vai jūs nenokāptu pie manis lejā? balss vaicāja. Es jūtos tik vientuļš. Neviens no jūsu draugiem vairs nevēlas ar mani sarunāties.
Meitene juta Spalvaskāta kunga elpu sev pakausī. Man… man jāatpūšas.
- Nē. Mums jāiet tālāk.
- Es nevaru.
- Ja jūs nekāpsiet lejā, tad man būs jākāpj augšā! Nočīkstēja metāla režģis.
- Saņemieties!
Vēl viens solis. Vēl viens. Kitija nespēja atcerēties, cik te bija pakāpienu, un skaits jau sen bija sajucis. Viņi bija jau gandrīz augšā. Bet Spalvaskāta kungs vilkās arvien lēnāk, viņš turējās pie Kitijas kā nevarīgs bērns.
- Vēl tikai pāris soļu! viņa čukstēja.
Bet tagad vecais vīrs bija pilnībā apstājies. Viņš bija nokritis uz kāpnēm, smagi elsojot. Meitene velti raustīja viņu aiz rokas, veltīgi runāja ar viņu.
- Piedod, Kitij…
Viņa padevās. Atspiedās pret akmens sienu, izvilka nazi un gaidīja.
Drēbju švīkstoņa un troksnis. Kitija pacēla nazi.
Klusums.
