Kitija iekoda lūpā. Viņai vajadzētu mesties uz priekšu, uzspīdināt gaismu un bēgt. Bet bailes bija viņu paralizējušas, meitene nespēja pakustēties.
Te pēkšņi spieķa klaudzēšana apklusa, tas nokrita zemē, un aiz tā nogāzās arī cilvēka ķermenis.
Kitija bija pieņēmusi lēmumu. Turēdama lukturīti zobos, viņa no kabatas izvilka vecmāmiņas Hairnēkas sudraba piekariņu. Tad viņa atkal paņēma kabatas lukturīti rokā un iznāca no kolonnas aizsega. Ieslēdza gaismu.
Viņai blakus, atspiedies pret kolonnu, stāvēja skelets, roku sānos iespiedis. Pārsteigums! tas iesaucās un lēca meitenei virsū.
Kitija iekliedzās un krita, nometot zemē kabatas lukturīti un izstiepjot pret uzbrucēju sudraba piekariņu. Gaiss nošalca, nokrakšķēja skeleta kauli, un atskanēja sāpju kauciens. Tas nu gan nav godīgi! Briesmonis atkāpās. Pirmo reizi Kitija pamanīja tā acis divus sarkanus, dusmās zvērojošus plankumus.
Kitija atkāpās, joprojām turēdama rokā sudraba piekariņu. Acis tuvojās arvien ātrāk, tomēr šaudījās no vienas puses uz otru, sekojot sudraba piekariņa kustībai.
- Liec to nost, meitenīt, skelets īgni sacīja. Tas mani dedzina! Laikam ļoti kvalitatīvs, ja ņem vērā lielumu.
- Atkāpies! Kitija nošņācās. Klostera durvis palika kaut kur aiz muguras.
- Vai tiešām izskatās, ka es tā darīšu? Tavai zināšanai, man ir dots uzdevums. Divi uzdevumi. Pirmkārt, nosargāt Gledstona kunga dārgumus. Darīts. Labs darbiņš, Honorij! Nekādu problēmu. Otrkārt, iznīcināt visus, kas ielauzušies kapenēs. Kā man līdz šim veicies? Nogalināti desmit no divpadsmit. Nav slikti, bet varētu būt labāk. Tāpēc tu, meitenīt, esi numur vienpadsmit. Skelets traucās uz priekšu, .kaulainos pirkstus izstiepis. Kitija iekliedzās un pastiepa tam pretī sudraba piekariņu. Uzdzirkstīja zaļas dzirksteles, un atskanēja zvēra kauciens.
- Au! Nolādēts! Liec to nost!
- Vai tiešām izskatās, ka es tā darīšu? Kitija juta aiz muguras auksto gaisa pūsmu, pakāpās vēl divus soļus un gandrīz sadūrās ar atvērtajām durvīm. Viņa metās ārā pa tām un iekšā klostera dārzā
Skelets parādījās durvju ailē, kratīdams gaisā dūri. Man vajadzēja paņemt līdzi zobenu, Kitij! tas sauca. Es jau gatavojos iet tam pakaļ… Tad tas sastinga un atgāza galvu. Kaut kas bija pievērsis briesmoņa uzmanību.
Kitija lēnām atkāpās.
- Zvaigznes… es biju aizmirsis. Skelets izlēca klostera dārzā un lūkojās debesīs. Tik daudz zvaigžņu… tik spožas un pērļaini zilas. Pat atrodoties daudzu metru attālumā, Kitija varēja dzirdēt, kā skelets osta gaisu un kaut ko murmina pie sevis, un ik pa brīdim priecīgi iesaucas. Likās, ka briesmonis pilnībā aizmirsis par meiteni.
- Nekādu akmeņu. Nekādu tārpu. Cik jauki tas būtu! Nekādu dubļu un nāves klusuma… nekā no tā visa. Tikai miljoniem zvaigžņu un bezgalīgs plašums…
Kitija metās ap stūri un izskrēja ārā no klostera dārza.
Ceturtā daļa
etenjela limuzīns traucās pa Dienvidlondonas priekšpilsētām, smagās rūpniecības centriem, kur bija ķieģeļu fabrikas un alķīmiķu darba vietas un kur pār mājām vienmēr klājās biezs, sarkans smogs, nikni spīdot austošās saules staros. Lielākam ātrumam un ērtībām lielceļš, pa kuru burvji brauca no lidostas, bija pacelts uz viaduktiem, vedot pāri piesārņotajām mazpilsētām un graustu rajoniem. Uz ceļa nebija daudz mašīnu, un visapkārt varēja redzēt tikai māju jumtus, un laiku pa laikam no piesārņojuma sarkanajiem dūmiem iznira pa automašīnai, kas atkal aiztraucās tālāk. Netenjels, domās iegrimis, skatījās laukā pa logu.
Šoferis piederēja pie klusētājiem un, par spīti Netenjela pūliņiem, nebija atklājis neko vairāk par pagājušās nakts notikumiem. Es pats neko daudz nezinu, viņš bija teicis. Bet šorīt zem maniem logiem bija sapulcējies milzīgs pūlis. Vienkāršo ļaužu vidū valda liela panika. Visi ir ļoti izbiedēti. Kāds ir radījis milzīgu satraukumu.
Netenjels paliecās uz priekšu. Kāds?
- Man šķiet, ka iesaistīts briesmonis, ser.
- Briesmonis? Varat izteikties precīzāk? Vai liels akmens nezvērs, ko ieskauj tumsa?
- Nezinu, ser. Mēs drīz būsim pie abatijas. Tur tiekas visi ministri.
Vestminsteras abatija? Netenjels satriekts atslīga krēslā un mēģināja sakopot domas. Ar laiku viss noskaidrosies. Iespējams, golems bija uzbrucis atkal, tādā gadījumā viņa ziņojums par notikumiem Prāgā tiek nepacietīgi gaidīts. Zēns pārdomāja visu, ko bija uzzinājis, mēģinādams sakārtot sakāmo ticamā un pārliecinošā stāstījumā.
No vienas puses, viņš bija smagi satriecis ienaidnieku ar Arlekīna palīdzību atradis golema pergamentu'un iznīcinājis to. Viņš bija uzzinājis, ka šajā lietā iesaistīts bārdainais algotnis un aiz viņa stāv kāds ietekmīgs cilvēks. Tas, ja var ticēt bārdainim, pirms diviem gadiem bija iejaukts arī Siržulauzēja sazvērestībā. Ziņas par nodevēju valdībā bija svarīgas. Tomēr Netenjels nebija noskaidrojis, kas ir šis nodevējs. Protams, bija gandrīz neiespējami to izdarīt, ja jau pat vecais Kafka nespēja nosaukt sava darba devēja vārdu.
