Rajona izpēte atklāja kaut ko labāku te bija sudrabkaļa veikals, kura vitrīnā stāvēja rūpīgi sakārtotas krūzes un kausi, golfa turnīru trofejas un piemiņas šķīvji. Putns un orangutans, turot rokās metāla stieņus, turējās no šī veikala pa gabalu, jo sudraba stindzinošā aura lika mūsu būtībai nodrebēt, pat atrodoties otrpus ielai. Bet gargoilai nebija laika kavēties. Es paķēru vienu no stieņiem, sakodu zobus un ielēcu caur stikla vitrīnu tieši veikalā. [64] [1] Iedomājies, kāda ir sajūta, tuvojoties lielai ugunij, tieši tāpat uz mani iedarbojās sudrabs, tikai ar to starpību, ka tas bija auksts.
Liekot lietā stieni, uzkabināju uz tā lielu sudraba krūzi un izgāju ārā no veikala, nepievēršot uzmanību iekšējai nepatikai.
- Redziet? es pašūpoju sudraba krūzi biedru acu priekšā. Viens sudraba šķēps. Tagad mums vajadzīgi vēl divi.
Bija vajadzīgs gandrīz divdesmit minūšu lidojums, lai atkal sameklētu skeletu. Patiesībā tas nemaz nebija tik grūti vajadzēja tikai sekot viņa kliedzieniem. Šķita, ka Honorijs ir apzinājies, cik patīkami ir biedēt cilvēkus, tāpēc pastaigājās gar upi un ik pa laikam izlēca pārbiedēto cilvēku priekšā. Samērā nekaitīga izklaide, bet mums bija jārīkojas saskaņā ar doto uzdevumu, un mēs tā arī darījām.
Mums katram rokās bija paštaisīts šķēps ar sudraba uzgali. Putnam stieņa galā karājās krūze, bet orangutans, kas bija nesekmīgi mēģinājis nobalansēt uz stieņa sudraba šķīvi, tagad bija uzkabinājis tā galā grila restes. Es ātri izstāstīju abiem savu taktiku, un mēs tuvojāmies skeletam kā aitu suņi, kas dzenas pakaļ noklīdušam aunam. Putns lidoja virs krastmalas no dienvidu puses, orangutans no ziemeļu puses, bet es tuvojos no krasta. Notvērām bēgli pie Kleopatras adatas. [65] [1] Kleopatras adata piecpadsmit metru augsts obelisks, apmēram 180 tonnu smags, turklāt tam nav nekāda sakara ar Kleopatru. Es jau nu zināšu, jo biju viens no tiem, kas to uzcēla Tutmosa III laikā 1475. gadā pirms mūsu ēras. Tā kā mēs bijām to nogremdējuši Heliopoles smiltīs, es biju patiešām izbrīnīts, ieraugot to Londonā pēc 3500 gadiem. Bet gan jau kāds to bija nočiepis. Mūsdienās pat adatu nevar atstāt nepieskatītu.
Honorijs pirmo pamanīja putnu. Tas raidīja uzbrucēja virzienā zaļu gaismas strēli, kas izšāvās putnam starp koka kājām un uzsprāga gaisā, piesaistot vispārēju uzmanību. Tobrīd orangutans piezagās no aizmugures un iegrūda sudraba grila restes Gledstonam starp lāpstiņām. Uzmirdzēja zaļas dzirksteles, gaisā uzvēdīja degošu drēbju smaka. Skelets palēcās augstu gaisā un ar asinis stindzinošu kliedzienu nogāzās zemē, aizripodams pa zemi un apstādamies tikai sprīža attālumā no manas sudraba krūkas.
Nodevēji! Honorija nākamais lādiņš aizšāvās gargoilai gar ausi. Kamēr skelets pūlējās paturēt acīs gargoilu, putns jau bija piezadzies un pieskāries ar sudraba krūzi skeleta kājai. Kad viņš apcirtās riņķī, darbā tika laists grila režģis. Un tā tas turpinājās. Lai arī kā skelets grozītos, viens no sudraba šķēpiem vienmēr viņu skāra. Drīz vien viņa triecieni kļuva nekoordinēti un vārgi, skelets vēlējās nevis cīnīties, bet bēgt. Skaļi nolamājies, tas metās prom pa krastmalu, arvien vairāk tuvodamies upes malai.
Mēs piesardzīgi viņam sekojām. Es tikai tagad sapratu, kāpēc jūtos tik neparasti, šī bija vajāšana un šoreiz es biju vajātājs. Parasti jau bija otrādi.
Drīz vien mēs bijām piespieduši skeletu pie obeliska pakājes. Galvaskauss grozījās pa labi un pa kreisi, sarkanās ugunis acīs mirdzēja, meklējot izeju.
- Honorij, es ierunājos. Šī ir tava pēdējā iespēja. Mēs saprotam tavu stāvokli. Ja tu nespēj pēc savas gribas atbrīvoties no šiem kauliem, noteikti kāds no burvjiem varētu tevi atbrīvot. Padodies, un es palūgšu savam saimniekam, lai tas piemeklē vajadzīgos buramvārdus.
Skelets nicinoši iesmējās. Palūgsi savam saimniekam? Tik vienkārši! It kā jūs būtu vienlīdzīgi! Par to es ļoti šaubos. Jūs visi esat pakļauti saviem saimniekiem, un tikai es esmu brīvs!
- Tu esi iesprostots kaulu kambarī, es iebildu. Paskaties uz sevi! Tu pat nespēj pārvērsties par putnu vai zivi, lai aizbēgtu.
- Un tomēr es esmu labākā situācijā nekā jūs, skelets šņāca. Cik gadu jau jūs vergojat šiem cilvēkiem? Mainiet formu, cik gribat, patiesībā jūs esat un paliekat vergi, kurus spiež izpildīt savu uzdevumu. Paskat, paskat tagad es esmu velnēns, bet tagad pats Sātans! Kuru tas interesē? Liela muiža!
- Patiesībā es esmu gargoila, klusi nomurmināju. Viņam bija zināma daļa taisnības.
- Ja jums būtu iespēja, jūs tagad būtu šeit kopā ar mani, apgriežot Londonu ar kājām gaisā un liekot burvjiem trūkties. Liekuļi! Es jūs izaicinu! Kakla skriemeļi nokrakšķēja, torss pagriezās, rokas pastiepās augšup un satvēra granīta kolonnu. Un tad jau Gledstona skelets rāpās augšup pa obelisku, izmantojot antīkos hieroglifus kā atbalstu kājām.
Mēs vērojām, kā viņš rāpjas arvien augstāk.
- Kā tev šķiet, kurp viņš dodas? putns vaicāja.
Gargoila noskurinājās. Viņam nav kurp iet. Skelets tikai
