Iespējams, tā nebija tieši Hopkinsa kunga vaina, ka reids bija beidzies tik slikti. Varbūt nevienā no viņa pētītajiem vecajiem dokumentiem nebija pieminēts Gledstona kunga varenais kalps. Tomēr Kitija nespēja nošķirt šī vīra saprātīgos padomus no šausmīgā atgadījuma kapenēs. Hopkinsa kungs bija viņus iepazīstinājis ar nezināmo labdari, viņš bija palīdzējis izdomāt visu shēmu. Un tomēr viņa stratēģija bija nederīga, vēl sliktāk viņš bija pakļāvis visus Pretošanās kustības dalībniekus nāves briesmām.
Bet, kad pārējie bija miruši un burvji mina viņai uz papēžiem, Kitijai nebija daudz citu sabiedroto. Beidzot viņa iznāca no statujas ēnas un devās pāri laukumam pie Hopkinsa kunga galdiņa.
Nesasveicinoties viņa paņēma krēslu un apsēdās. Hopkinsa kungs nopētīja meiteni ar blāvi pelēkajām acīm. Karote viegli džinkstēja pret krūzītes malām. Kitija mierīgi vēroja viņu. Pienāca rosīgs viesmīlis. Kitija pasūtīja. Hopkinsa kungam viņa neteica ne vārda.
Hopkinsa kungs izņēma no krūzes karotīti un nolika to uz galda. Es dzirdēju ziņas, viņš aprauti teica. Es tevi meklēju vairāk nekā divas dienas.
Kitija izgrūda histērisku smiekliņu. Jūs neesat vienīgais.
- Ļauj man pateikt, Hopkinsa kungs apklusa, kad pie viņu galdiņa pienāca viesmīlis un nolika Kitijai priekšā saldējuma kokteili un smalkmaizīti. Ļauj man pateikt, cik ļoti es nožēloju notikušo. Tā ir briesmīga traģēdija. Viņš apklusa. Kitija joprojām skatījās uz viņu. Ja tas ir kāds mierinājums… mans informācijas avots arī bija pamatīgi satriekts.
- Paldies, bet nav, Kitija noskaldīja.
- Informācijā, ko mēs uzzinājām un pilnībā izstāstījām Spalvaskāta kungam, par sargu nekas nebija minēts, Hopkinsa kungs turpināja bērt vārdus. Tikai par buboņu mēri. Ja mēs būtu zinājuši, nekad nebūtu izdomājuši šādu plānu.
Kitija vērās saldējuma kokteilī. Viņa neuzdrošinājās runāt. Meitene pēkšņi jutās ļoti slikti.
Hopkinsa kungs viņu vēroja. Vai visi pārējie ir… viņš aprāvās. Vai tu vienīgā…?
- Man likās, ka, būdams draugos ar tik gudru informācijas avotu, jūs jau to zināt, Kitija izspļāva. Arī Niks izdzīvoja.
- Ak tā. Labi. Un kur viņš ir?
- Nav ne jausmas. Turklāt man ir vienalga. Viņš aizbēga, kamēr citi cīnījās.
- Ak tā. Skaidrs. Hopkinsa kungs rotaļājās ar karoti. Kitija nodūra acis. Viņa saprata, ka pat nezina, ko Hopkinsa kungam prasīt, ka viņš ir tikpat apmulsis kā viņa pati. Tas bija slikti. Tagad viņa bija palikusi pavisam viena.
- Tas, protams, tagad ir mazsvarīgi, Hopkinsa kungs it kā nevērīgi ierunājās, bet kaut kas viņa balsī lika Kitijai sarauties un pacelt skatienu, ņemot vērā traģēdijas apmērus, tomēr es vēlētos zināt un ņemot vērā, kādas briesmas tev bija jāpārcieš un cik daudz biedru mēs zaudējām -, vai tev izdevās paņemt no kapa kādu vērtīgu lietu?
Tas tika pateikts tik viltīgi un piesardzīgi, ka nekavējoties panāca pretējo efektu, nekā runātājs bija vēlējies. Kitijas acis neticībā iepletās, piere saraucās.
- Jums taisnība, meitene noskaldīja. Šāds jautājums nav vietā. Viņa apēda smalkmaizīti divos kumosos un uzdzēra saldējuma kokteili.
Hopkinsa kungs atsāka maisīt kafiju. Un tomērvai nekas no kapa netika paņemts? Vai tu nevarēji… viņa balss noklusa.
Kad Kitija bija apsēdusies pie galda, viņai bija ienācis prātā stāstīt Hopkinsa kungam par zizli. Galu galā viņa to nevarēja izmantot un iespējams, ka labdaris, kas vēlējās iegūt to savā kolekcijā, varētu par to nedaudz samaksāt nauda tagad bija vajadzīga izdzīvošanai. Meitene bija cerējusi, ka Hopkinsa kungs visu sapratīs, un nebija gaidījusi, ka viņš tik nekaunīgi prasīs par laupījumu. Viņa iedomājās par Annu, kas mira tumšajā baznīcā, pārbijusies par to, ka pametusi somu ar dārgumiem. Kitija saknieba lūpas.
- Mēs paņēmām visu, kas kapenēs bija vērtīgs, bet nespējām to iznest ārā, viņa noskaldīja. Varbūt Niks ir kaut ko paņēmis. Es nezinu.
Hopkinsa kungs viņu vērīgi pētīja. Bet tu nepaņēmi neko?
- Es nometu somu.
- Ak tā. Nūja. Es saprotu.
- Tajā bija arī apmetnis un daudzas citas lietas. Jums būs jāatvainojas savam informācijas avotam tā ir viena no lietām, ko viņš vēlējās sev, vai ne?
Vīrietis atmeta ar roku. Neatceros. Bet varbūt tu zini, kas notika ar Gledstona zizli? Tas nu gan viņam bija vajadzīgs.
- Man likās, ka tas palika abatijā.
- Jā… vienīgi to tur neatrada, tāpat zizlis netika redzēts pie skeleta, kad tas klīda pa Londonu.
- Tad jau laikam Niks to paņēma. Es nezinu. Kāda starpība? Tas taču nebija vērtīgs, vai ne? Jūs taču pats tā teicāt. Kitija runāja ikdienišķā tonī, tomēr uzmanīgi vēroja blakussēdētāja seju. Viņš pašūpoja galvu.
- Nē. Diezgan nevērtīgs. Tikai mans informācijas avots būs vīlies, tas arī viss. Viņš patiešām vēlējās to iegūt sev un būtu maksājis par to ļoti dārgi.
- Nu, varētu teikt, ka mēs visi esam vīlušies, Kitija atcirta. Un lielākā daļa no mums ir miruši. Gan jau viņš to pārdzīvos.
- Jā, Hopkinsa kungs, domās iegrimis, bungoja ar pirkstiem pa galdu. Tātad, viņš ierunājās daudz mundrāk, ko tu tagad darīsi, Kitij? Kādi ir tavi nākotnes plāni? Kur apmetīsies uz dzīvi?
