- Klau, es te mēģinu būt nopietns. Es tevi brīdinu… o, sasodīts! Krauklis bija paspēris vienu neapdomīgu soli uz priekšu un iebāzis kāju līmes traukā. Pēc pāris nesekmīgiem mēģinājumiem man tomēr izdevās to nokratīt, aizmest pāri istabai un noslaucīt kāju pret koka poda malu. Un tagad klausies, es šņācu, esmu ieradies, nevis lai nogalinātu tevi, bet lai vestu tevi sev līdzi! Iesaku nepretoties!
Beidzot puisim pielēca. Vestu mani līdzi? Kurp?
- Tad jau redzēsi. Vai vēlies apģērbties? Varu dot tev nedaudz laika.
- Nē, nē! Es nevaru! Zēns pēkšņi sāka berzēt seju un rokas, izskatīdamies ļoti uztraukts.
Es mēģināju viņu pārliecināt. Es tev neko sliktu nedarīšu…
- Bet es nekad neeju ārā no mājas!
- Tev nav izvēles, dēliņ. Kā būtu, ja tu uzvilktu bikses? Šīs pidžamas bikses izskatās diezgan vaļīgas, un es lidoju patiešām ātri.
- Lūdzu, zēna balss bija izmisusi. Es jau trīs gadus neesmu spēris kāju ārpus mājas. Paskaties uz mani! Paskaties taču! Vai tad tu neredzi?
Es neizpratnē nobolīju acis. Nu, tu esi nedaudz apvēlies. Ielās gan staigā vēl lielāki resnuļi, un tu ātri atkal atgūtu formu, ja nedaudz izkustētos un nesēdētu augām dienām istabā. Buramvārdu grāmatu dekorēšana nav īstais darbs zēnam tavā vecumā. Turklāt tas atspēlēsies arī uz tavu redzi.
- Runa ir par manu ādu! Paskaties taču uz manām rokām! Es esmu atbaidošs! Tagad viņš jau kliedza, vicinādams rokas man gar knābi un atmezdams matus no sejas.
- Atvaino, bet es nesaprotu…
- Krāsa! Paskaties! Tā klāj visu manu ķermeni! Kad viņš to pateica, es patiešām pamanīju, ka zēna seju un rokas klāj pelēkmelnas svītras.
- Ak tu runā par tām, es novilku. Kas par to? Es domāju, ka tu tā esi izgreznojies ar nolūku!
Zēns iesmējās pavisam dīvaini. Tas tikai pierādīja, ka viņš pārāk daudz laika pavadījis vienatnē. Es neļāvu viņam runāt. Tas ir Melnais svārsts, vai ne? Bandži cilts iedzīvotāji Zimbabvē to izmantoja kopā ar citiem buramvārdiem -, lai padarītu sevi pievilcīgāku. Jauneklim pirms kāzām skaitījās skaisti nokrāsot ķermeni ar šādām svītrām, un arī meitenes šādi krāsojās, jāpiebilst, tikai mazākā ādas laukumā. Turklāt to varēja atļauties tikai bagātie, jo jau tolaik tajā zemē valdīja burvji. Pēc viņu domām, tu izskaties vienreizēji labi. Es ievilku elpu. Izņemot matus, tie nu patiešām ir briesmīgi. Bet manam saimniekam ir tādi paši, un tas neattur viņu no parādīšanās uz ielas dienasgaismā. Tātad, savas runas vidū es dzirdēju atveramies ārdurvis, ir laiks pazust. Baidos, ka nebūs laika pārvilkt bikses; nu, cerams, ka tās nenokritīs.
Es uzlēcu uz galda. Zēns noslīdēja no krēsla un pakāpās atpakaļ. Nē! Liec mani mierā!
Atvaino, bet es tā nevaru. Viņš bija pārāk trokšņains. Es varēju dzirdēt, kā apakšstāva istabā kāds sarosās. Nevaino mani man nav izejas.
Krauklis nolēca uz grīdas un sāka mainīties, pieņemot milzīgus apmērus. Zēns iekliedzās un pagriezās pret durvīm. No apakšstāva atskanēja otrs kliedziens šķita, ka tā bija zēna māte. Dzirdēju, kā augšup pa kāpnēm rīb smagi soļi.
Džeikobs Hairnēka mēģināja atvērt durvis, bet nepaspēja pagriezt rokturi. Viņu aiz apkakles satvēra milzīgs, zeltains knābis. Dzelzij līdzīgi putna nagi iecirtās grīdas dēļos, un zēns tika pacelts gaisā gluži kā bezpalīdzīgs kaķēns kaķenes zobos. Putns savicināja varenos spārnus, apgāzdams koka traukus un izkaisīdams dārgakmeņus pa grīdu. Vēja ātrumā tas traucās uz logu, nesdams puisi. Purpurkrāsas spalvu mākonis ietina Džeikobu, pašķīda stikla lauskas, un viņus apņēma aukstais āra gaiss. Gūsteknis mežonīgi iekliedzās un prom viņi bija.
Ikviens, kas būtu atsteidzies palīgā, būtu redzējis tikai ļoti liela putna ēnu zālē un dzirdējis attālus kliedzienus debesīs.
Tajā pēcpusdienā Kitija trīs reizes nogāja garām Druīdu kafejnīcai. Pirmās divas reizes viņa neredzēja nevienu, kas piesaistītu viņas interesi, bet trešoreiz viņai paveicās. Aiz ķiķinošiem Eiropas tūristiem, kas aizņēma divus galdiņus, viņa pamanīja Hopkinsa kunga mierīgo stāvu. Viņš tur vienkārši sēdēja, ar karotīti maisot espresso kafiju. Likās, ka viņš pilnībā iegrimis šai nodarbē, mezdams kafijas krūzē arvien jaunus cukurgraudiņus. Tomēr viņš neiedzēra ne malku kafijas.
Kitija ilgu laiku vēroja viņu, aizslēpusies aiz statujas skvēra vidū. Kā vienmēr, Hopkinsa kunga seja bija rāma un neko neizteicoša. Kitija nespēja uzminēt, ko šis cilvēks varētu domāt.
Vecāku nodevība Kitijai nozīmēja, ka viņa šajā pasaulē palikusi viena un bez draugiem. Otrā diena, ko viņa bija pavadījusi badā, lika meitenei sazināties ar vienīgo biedru, kurš viņai vēl bija palicis. Viņa bija pārliecināta, ka Niks kaut kur slēpjas, bet Hopkinsa kungs, kas vienmēr bija stāvējis nostāk no Pretošanās kustības, varētu būt sasniedzams.
Un te nu viņš bija, tieši norunātajā vietā. Tomēr Kitija vēl kavējās.
