Istabā pie tālākās sienas atradās gulta, kuru klāja saburzīta sega, lai gan tur neviens negulēja. Uz gultas stāvēja daudzi koka trauki, katrs sadalīts vairākās daļās. Dažos glabājās pusdārgakmeņi ahāti, topāzi, opāli, granāti, nefrīti un dzintari, visi nopulēti un sakārtoti pēc lieluma. Citos savukārt bija metāla stienīši vai ziloņkaula plāksnītes, vai trīsstūra drēbes gabaliņi. Gar vienu istabas sienu bija novietots darbgalds, un arī uz tā atradās koka trauki kopā ar darbarīkiem un īpatnēji smaržojošu līmi. Vienā stūrī, kārtīgi sakrautas, stāvēja grāmatas glītos ādas vākos. Uz vākiem ar zīmuli bija atzīmēts, kāds ornaments šeit jāveido, un galda vidū, divu lampu apspīdēts, tika veidots kādas grāmatas noformējums. Kāds biezs, krokodilādas vākos iesiets sējums tika izrotāts ar smalku granātu rakstu zvaigznes formā. Un, kamēr krauklis vēroja, pēdējais dārgakmens tika satverts ar pinceti un pielīmēts vietā.
Un tur, tik dziļi aizņemts savā darbā, ka pat nepamanīja manu klātbūtni, sēdēja jauneklis, ko es meklēju. Viņam mugurā bija diezgan nonēsāts halāts un pabalējušas pidžamas bikses. Sakrustotās kājas bija ietērptas strīpainās vilnas zeķēs. Melnie mati bija garumā līdz pleciem un, ņemot vērā sašķeltos matu galus un taukainības pakāpi, atstāja ēnā pat Netenjela sasuku. Istabā smaržoja pēc ādas, līmes un cilvēka miesas.
Bija pienācis laiks rīkoties.
Krauklis nopūtās, paņēma audumu knābī un ar strauju kustību pārplēsa to uz pusēm.
Es iekāpu uz iekšējās palodzes un uzlēcu uz tuvākās grāmatu kaudzes tieši tobrīd, kad zēns pacēla galvu no darba.
Viņš bija pamatīgi pārstrādājies āda bāla, acis nogurušas. Jauneklis pamanīja kraukli un nervozi izlaida roku caur matiem. Viņa sejā vispirms atspoguļojās panika, bet tad vienaldzība. Viņš nolika pinceti uz galda.
Kāds dēmons tu esi? zēns vaicāja.
Krauklis bija samulsis. Vai tev ir lēcas?
Puisis pašūpoja galvu. Mana vecmāmiņa vienmēr teica, ka dēmoni parādās kā kraukļi. Turklāt parasti putni neizgriež aizkaros caurumus, lai tiktu istabā, vai ne?
Man bija jāatzīst, ka tā ir taisnība. Tādā gadījumā tev jāzina, ka es esmu ļoti varens džins. Esmu runājis ar Zālamanu un Ptolemaju, esmu medījis nāras karaļu sabiedrībā. Tomēr pašlaik esmu krauklis. Bet pietiks par mani, es pārgāju uz darījumu stila sarunas manieri. Vai tu esi Džeikobs Hairnēka? Zēns pamāja. Labi. Tad sagatavojies.
- Es zinu, kas tevi sūtīja.
- Tiešām?
- Es zināju, ka tas vienreiz notiks.
Krauklis pārsteigumā samirkšķināja acis. Pārsteidzoši. Es to uzzināju tikai šorīt.
- Bet ir taču loģiski, ka viņš izlēmis pabeigt darbu. Džeikobs iebāza rokas rītasvārku kabatās un dziļi nopūtās.
Es biju pārsteigts. Tiešām? Kādu darbu? Klau, beidz nopūsties kā skuķis un paskaidro sikak!
- Nogalināt mani, protams, I lairnēka paskaidroja. Droši vien tu esi spēcīgāks par viņa iepriekšējo dēmonu. Lai gan jāatzīst, ka tas izskatījās biedējošāks. Tu esi tāds nedaudz izspūris. Un mazs.
- Pagaidi mirklīti, krauklis paberzēja aci. Tu kļūdies. Mans saimnieks par tavu esamību uzzināja tikai vakar. Vismaz viņš man tā teica.
Tagad zēns apstulba. Kāpēc lai Tallovs tā teiktu? Vai viņš sajucis prātā?
- Tallovs? krauklim no pārsteiguma gandrīz acis izsprāga no pieres. Piebremzē! Kāds viņam ar to visu sakars?
- Jo viņš man uzsūtīja zaļo mērkaķi. Tāpēc es domāju, ka…
Es pacēlu spārnu. Sāksim no sākuma. Mani atsūtīja uz šo
adresi pēc Džeikoba Hairnēkas. Pareizi? Labi. Tik tālu viss kārtībā. Es nezinu neko par zaļiem mērkaķiem un ļauj man tev likt aiz auss, ka izskats vien neko nenozīmē. Varbūt es tāds neizskatos, bet esmu patiešām draudīgs.
Zēns skumji pamāja. Es jau tā domāju.
- Redzi nu. Esmu nejaukāks par katru mērkaķi, ar kuru tu esi saticies. Tātad, kur es paliku? Pazaudēju domu gaitu… Ak jā par mērkaķiem es neko nezinu un mani neizsauca Tallovs. Tas nemaz nav iespējams.
- Kāpēc?
-Jo vakar vakarā viņu aprija ifrīts. Bet tas tā, starp citu…
Bet zēnam tas nešķita nenozīmīgs jaunums. Viņa seja burtiski iegaismojās, acis iepletās un mute atplauka smaidā. Viņa ķermenis, kas bija sagumis pār darbgaldu gluži kā cementa maiss, tagad iztaisnojās un atguva dzīvību. Pirksti sagrāba darbgalda malu tik cieši, ka tas iekrakšķējās.
- Viņš ir miris? Esi pārliecināts?
- Redzēju pats savām acīm. Nu, ne jau ar šīm kraukļa acīm. Tajā brīdī tās bija čūskas acis.
- Kā tas notika? viņš šķita neizprotami ieinteresēts.
- Kaut kas nogāja greizi ar Izsaukšanu. Laikam tas muļķis nepareizi izlasīja Izsaukšanas vārdus.
Hairnēka pasmaidīja vēl platāk. Vai viņš lasīja no grāmatas?
-Jā, no grāmatas tur burvji parasti atrod buramvārdus. Vai mēs nevarētu atgriezties pie lietas? Man nav daudz laika.
- Labi, bet es esmu ļoti pateicīgs par šo informāciju. Zēns mēģināja nomierināties, bet turpināja plati smaidīt un izplūst ķiķināšanā. Tas mani nudien kaitināja.
