- Nezinu. Gan jau kaut ko izdomāšu.
- Varbūt tev vajadzīga palīdzība vai miteklis?
- Nē, paldies. Labāk turēsimies viens no otra pa gabalu. Burvji ir sameklējuši manu ģimeni, es nevēlos pakļaut riskam jūs vai jūsu informācijas avotu. Turklāt Kitija vairs nevēlējās nekādu saikni ar Hopkinsa kungu. Viņa vienaldzīgā attieksme pret biedru nāvi bija meiteni satriekusi, tāpēc viņa vēlējās pēc iespējas ātrāk atvadīties. Es tagad labāk iešu.
- Ļoti jauki, ka tu par mani uztraucies. Es vēlu tev visu labāko. Tomēr, pirms aizej, Hopkinsa kungs pakasīja degunu, it kā prātodams, vai teikt kaut ko nepatīkamu, varbūt tev būtu jāuzzina kaut kas tāds, ko es dabūju dzirdēt no kāda pirmavota. Tas skar tevi.
Kitija sastinga. Mani?
- Diemžēl. Es to padzirdēju pirms nepilnas stundas. Tā ir ļoti slepena ziņa, to nezina pat daudzi valdības locekļi. Viens no burvjiem cenšas sadzīt tev pēdas. Viņu sauc Džons Mandrāks jūs laikam jau reiz esat tikušies. Viņš ir uzzinājis, ka Kitija Džonsa pirms vairākiem gadiem tikusies tiesā ar Jūliju Tallovu un viņu nepatiesi apvainojusi.
- Un? Kitijas seja neko neizteica, bet sirds strauji sitās. Tas bija ļoti sen.
- Tā gan. Lasot tiesu lietas, viņš bija atradis, ka tu esi apvainojusi burvi un tikusi par to sodīta. Viņš to uzskata par vienu no pirmajiem Pretošanās kustības uzbrukumiem.
- Smieklīgi! Kitija aizsvilās dusmās. Tas bija negadījums. Man nebija ne jausmas.
- Turklāt viņš zina, ka šo uzbrukumu tu neveici viena, Hopkinsa kungs turpināja.
Kitija tagad sēdēja nekustīgi. Ko? Viņš domā, ka…
- Mandrāka kungs uzskata un te nav svarīgi, vai viņam ir vai nav taisnība -, ka tavs draugs… kā nu viņu sauca… laikam Džeikons?
- Džeikobs Hairnēka.
- Jā. Viņš uzskata, ka arī Hairnēkas kungs ir saistīts ar Pretošanās kustību.
- Tas ir smieklīgi!
- Pat ja tā būtu, tomēr viņš šorīt ir aizsūtījis uz tava drauga māju dēmonu, lai tas atved Džeikobu uz nopratināšanu. Ak vai… es jau domāju, ka tas tevi sarūgtinās.
Kitija pūlējās savaldīties. Tas izdevās, tāpēc viņa turpināja mierīgā tonī. Bet es gadiem neesmu Džeikobu redzējusi. Viņš neko nezina.
- Mandrāka kungs to noteikti noskaidros.
Kitijas galva griezās. Viņa mēģināja sakopot domas. Kur tas ir viņu aizvedis? Vai Džeikobs ir Tauerā?
- Mīļā, es ceru, ka tu nerīkosies pārsteidzīgi, Hopkinsa kungs mierinoši murmināja. Mandrāks tiek uzskatīts par vienu no spēcīgākajiem jaunajiem burvjiem. Ļoti talantīgs zēns, premjerministra favorīts. Es neieteiktu…
Kitija sakopoja visus spēkus, lai nekliegtu. Katru brīdi, ko viņa te kavējās, Džeikobu varbūt spīdzina. Varbūt viņu ielenc vēl briesmīgāki dēmoni nekā tas skelets, dur viņu ar nagiem… Un viņš taču ir pilnīgi nevainīgs, viņam ar to visu nav nekāda sakara. Kāda muļķe viņa bija bijusi! Viņa nebija iedomājušies, ka viņas pārgalvīgā darbība Pretošanās kustībā varētu apdraudēt cilvēkus, par kuriem viņa bija ar mieru atdot dzīvību.
- Es tev ieteiktu jauno Hairnēku aizmirst, Hopkinsa kungs sacīja. Tu tur neko nevari darīt…
- Lūdzu, pasakiet vai viņš ir Londonas Tauerā?
- Patiesībā nē. Tā tas parasti notiktu, bet Mandrāks šoreiz grib rīkoties slepus, lai pārspētu savus sāncenšus valdībā. Viņš ir noslēpis tavu draugu kādā slepenā vietā un tagad pratina. Diez vai to nopietni apsargā. Tomēr tur būs dēmoni..
- Es esmu satikusi Mandrāku, Kitija asi viņu pārtrauca. Viņa tagad bija noliekusies uz priekšu, atspiedusies pret kokteiļa glāzi un pagrūdusi to sānis, uzlejot dzērienu uz galdauta. Es esmu satikusi viņu, sakāvusi un aizgājusi neatskatoties. Ja tas zēns ko nodarīs Džeikobam, ja viņš viņam kaut pirkstiņu piedurs, es zvēru, Hopkinsa kungs, es to burvi nogalināšu pati savām rokām. Viņu un katru dēmonu, kas stāsies man ceļā.
Hopkinsa kungs kā padodoties pacēla rokas un nolaida uz galda. Tas varēja nozīmēt jebko.
- Vaicāšu jums vēlreiz vai jūs zināt, kur Džeikobs tiek turēts?
Bāli pelēkās acis viņu pētīja, tad samirkšķinājās. Jā. Es zinu adresi un varu tev to pateikt.
tija līdz šim nekad nebija bijusi Spalvaskāta kunga slepenajā ieroču noliktavā, bet viņa zināja, kā atvērt durvis. Viņa nospieda uz leju metāla sviru, kas bija paslēpta netīrumos uz grīdas, un atspiedās ar plecu pret ķieģeļu sienu. Siena pagriezās uz iekšu, pēkšņi uzvēdīja ķīmisku savienojumu smaka, un siena atvērās.
Kitija ieslīdēja pa durvīm un ļāva tām aizvērties.
Kitija stāvēja kā sastingusi pilnīgā tumsā. Viņa vilcinoties pastiepa rokas uz abām pusēm, meklēdama slēdzi. Vispirms viņa par šausmām uzdūrās kaut kam aukstam un spalvainam. Lai gan meitene atrāva roku, tas tuvojās.
Viņa to parāva. Klikšķis, dūkoņa, un uzspīdēja gaisma.
Pūkainais briesmonis patiesībā bija veca kažoka kapuce, kas uzkārta uz mieta. Tai blakus karājās trīs somas. Kitija paņēma vienu, pārmeta pār plecu un nopētīja istabu.
