Vilks strauji lēca pāri margām uz jumta, nostādamies uz kājām, galvu noliecis. Tas vēroja Kitiju, novērtēdams meitenes spēku un prātodams, vai lēkt. Kitija draudīgi sašūpoja nazi.
Redzi? viņa teica. Tas ir no sudraba.
Vilks nenolaida skatienu. Viņa ķepas pārvērtās par cilvēka kājām, mugura iztaisnojās. Tagad tas stāvēja cilvēka izskatā, paceļoties augstāk par viņu un gatavs uzbrukumam.
Kitija ar otru roku parakņājās somā. Viņa zināja, ka tur nav palicis daudz.
Vilks lēca, nagus izstiepis un mēli izkāris. Kitija pieliecās, pagriezās un pacēla uz augšu nazi. Vilks izgrūda neticami spalgu skaņu, pastiepa roku un satvēra Kitiju aiz pleca. Nagi izdūrās cauri somas siksnai, un tā nokrita zemē. Kitija dūra vēlreiz. Vilks atlēca nostāk. Arī Kitija atkāpās. Plecs sāpēja. Arī vilks laizīja nelielu brūci. Tas skumji pašūpoja galvu, likās, ka viņš ir tikai nedaudz aizvainots. Mēnesgaismas apspīdēti, viņi riņķoja viens ap otru pāris sekunžu, Kitijai bija palicis tikai tik daudz spēka, lai paceltu nazi.
Vilks pastiepa kāju un pievilka somu tuvāk, prom no Kitijas. Un iesmējās.
Aiz muguras atskanēja klusa skaņa. Kitija uz mirkli pagrieza galvu. Otrā pusē jumts pacēlās slīpi, un tur stāvēja abi pārējie vilki. Pamanījuši, ka meitene skatās, tie tuvojās.
Kitija izvilka no jostas otru nazi, bet kreisā roka pleca ievainojuma dēļ bija nespēcīga, pirksti tikko spēja satvert naža spalu. Meitenei uz brīdi ienāca prātā, ka varbūt vajadzētu mesties pāri jumta malai ātra nāve nositoties varēja izrādīties patīkamāka nekā saplosīšana vilka zobos.
Tomēr tāda rīcība būtu gļēvulība. Pirms pienāks beigas, viņa te nodarīs nelielus zaudējumus.
Visi trīs vilki viņai tuvojās divi uz četrām kājām, viens cilvēka izskatā. Kitija atmeta matus no sejas un pēdējo reizi pacēla nažus.
Cik garlaicīgs vakars, džins noņurdēja. Nekas nenotiek.
Netenjels apstājās. Paklusē un gaidi! Ja gribēšu dzirdēt tavas domas, es pavaicāšu. Zēns saprata, ka balss neskan tik pārliecinoši, kā viņš vēlētos. Viņš ieskatījās rokas pulkstenī. Vēl ir agrs.
-Jā, jā. Redzu, cik tu esi pārliecināts. Tev jau starp uzacīm iesēdusies rūpju rieva. Turklāt varu derēt, ka esi pamatīgi izsalcis, jo pamanīju, ka neesi paņēmis līdzi neko ēdamu.
Džins, kurš pusaugu ēģiptiešu zēna izskatā bija apsēdies uz viena no skapjiem, izstaipījās un plati nožāvājās. Visiem lielajiem plāniem ir kāda nepilnība, kāda pavisam maza kļūda, kas liek tiem sabrukt drupās, viņš teica. Tāda nu ir cilvēka daba jūs esat dzimuši, lai būtu nepilnīgi. Meitene neatnāks, tu gaidīsi, turklāt tu neesi paņēmis līdzi ēdienu, tāpēc cietīsi badu kopā ar savu gūstekni.
Netenjels sarauca pieri. Par viņu neuztraucies. Viņam nekas nekaiš.
Patiesībā es esmu krietni izsalcis, Džeikobs Hairnēka, kas sēdēja uz ļodzīga krēsla istabas stūrī, ierunājās. Zem armijas virsjakas, ko džins bija atradis noliktavas bēniņos, viņam bija tikai pidžama un vilnas zeķes. Es nepaspēju paēst brokastis, viņš piebilda, mehāniski šūpodamies turp un atpakaļ krēslā. Vai mēs nevarētu kaut ko iekost?
- Redzi nu, viņš ir izsalcis, džins aizrādīja.
- Nav vis, un es viņa vietā labāk paklusētu. Netenjels atkal pārtrauca staigāšanu un nopētīja gūstekni. Likās, ka Hairnēka beidzot ticis pāri lidojuma šokam, un, būdams ieslēgts tukšā noliktavā, viņš šķietami vairs neuztraucās par savu seju un to, ka kāds viņu varētu ieraudzīt. Tas, ka viņš saņemts gūstā, zēnu galīgi neuztrauca, un tas savukārt kaitināja Netenjelu. Lai gan nevajadzētu brīnīties Hairnēka jau vairākus gadus bija nodzīvojis labprātīgā gūstā.
Jaunā burvja skatiens apstājās pie loga, kas bija aizklāts ar drēbi. Viņš tikko spēja novaldīties, lai nepieietu pie loga un nepalūkotos ārā. Pacietību. Meitene atnāks. Bija vajadzīgs laiks.
- Kā būtu, ja mēs kaut ko uzspēlētu? zēns no skapjaugšas ierunājās. Es varētu mums sadabūt bumbu un vārtus un iemācīt jums abiem vienu labu acteku spēli. Tā ir patiešām jautra. Drīkst izmantot ceļus un elkoņus, lai dabūtu bumbu vārtos. Tas arī ir vienīgais noteikums. Ak jā un zaudētāju upurē diviem. Es esmu ļoti labs spēlētājs, kā jūs drīz vien uzzinātu.
Netenjels atmeta ar roku. Nē.
- Tad varbūt paslēpes?
Netenjels smagi nopūtās. Bija tik grūti saglabāt mieru, ja džins visu laiku pļāpāja. Viņš tagad spēlēja uz augstām likmēm, un, ja kaut kas izgāzīsies, sekas varēja būt neprognozējamas.
Mierdara kungs viņu šorīt bija slepus apciemojis un pateicis jaunās ziņas. Viņa paziņa bija apliecinājis, ka ir iespējams sadzīt pēdas Kitijai Džonsai un izvilināt viņu no slēptuves, ja tikai atrastu pietiekami kārdinošu ēsmu. Netenjels tūlīt pat bija iedomājies meitenes bērnības draugu Džeikobu Hairnēku, kura vārds arī bija tiesas sarakstos un kuru Kitija jau toreiz bija aizstāvējusi. No tā, ko Netenjels par meiteni atcerējās, te viņš pieskārās ar pirkstiem zilumam uz vaiga Kitija ne mirkli nešaubīsies nākt palīgā draugam, kas būs nonācis briesmās.
