Kitija attālinājās vēl vairāk. Un tad pa labi durvju ailē sakustējās kāds siluets. Ar acs kaktiņu viņa to redzēja. Tas noliecās un mainīja izskatu jau tā garais deguns stiepās uz priekšu un arī zods neatpalika, piere savukārt atkāpās, ausis pacēlās virs galvaskausa, saliecoties un sagriežoties. Viņa pamanīja logā kādu figūru, tad tā pēkšņi pazuda.
Siluets no kāpņu telpas bija pagaisis. No istabas atskanēja apslēpta čaukstoņa un plīstošas drēbes troksnis.
Kitija sakoda zobus un pievērsa skatienu policistam uz ielas. Arī tas mainīja izskatu pleci noliecās uz priekšu, drēbes uz muguras saplīsa un atklājās spalvaina mugura. Tumsā uzdzalkstīja dzeltenas acis, zobi nošņirkstēja, kad tas pazuda ēnā.
Tas bija par daudz. Kitija pagriezās un bēga.
Kaut kas viņai tuvojās, skrienot uz četrām kājām. Viņa redzēja sarkanas acis, dzirdēja elsas un sajuta smaku.
Meitene uz brīdi apstājās. No durvīm pa kreisi izzagās vēl viens tumšs siluets. Tas nošņirkstināja zobus un metās meitenei pakaļ.
Kitija meta uguns stieni.
Tas nokrita uz ielas radījumam starp priekškājām, saplīsa un izvirda liesmu stabu. Atskanēja gluži cilvēcīgs smilkstiens, vilks pacēlās pakaļkājās, ar priekškājām sitot gaisu kā bokseris, tad nokrita uz visām četrām un pagriezās, lai bēgtu.
Kitijai rokā jau bija lode viņa nezināja, kāda īsti. Meitene metās pie tuvākā loga un meta lodi tajā. Sprādziena vilnis gandrīz notrieca viņu no kājām, uz ietves nokrita stikla lauskas un ķieģeļu gabali. Kitija ierāpās pa vaļējo logu, sagriežot roku uz stikla lauskas. Vina ielēca istabā.
Ārpusē uz bruģakmens atskanēja nagu skrapstoņa.
Kitijai priekšā pavīdēja kāpnes uz otro stāvu. Viņa skrēja uz tām, piespiedusi sagriezto roku pie jakas, lai kaut nedaudz mazinātu sāpes.
Pie pirmā pakāpiena viņa pagriezās un paskatījās uz logu. Pa to lēca iekšā vilks, žokļus atplētis. Lode trāpīja tam purnā.
Istabā ieplūda ūdens, nogāžot Kitiju no kājām un uz mirkli aizmiglojot skatienu. Kad meitene atvēra acis, ūdens, skaļi guldzot, plūda prom. Vilks bija pazudis.
Kitija metās augšup pa kāpnēm.
Augšējā istabā bija vairāki atvērti logi, pa tiem iespīdēja sudrabaini mēness stari. Uz ielas atskanēja kauciens. Kitija meklēja izeju neatradusi kāpnes uz jumtu, viņa nolamājās. Turklāt viņa nevarēja nodrošināt aizmuguri kāpnes veda tieši uz augšstāva istabu un neko nevarēja nolikt tām ceļā. Viņa dzirdēja, kā kaut kas ielec ūdens pilnajā apakšstāva istabā.
Kitija piegāja pie tuvākā loga. Tas bija vecs un sapuvis, rāmis tik tikko turējās sienā. Kitija iespēra pa to. Koka rāmis kopā ar stiklu nogāzās uz ielas. Gandrīz tajā pašā brīdī, kad tas sašķīda pret bruģi, meitene jau bija pie loga. Mēness gaisma spīdēja sejā, kad viņa skatījās augšup un meklēja, kur pieķerties.
Uz ielas pret viņu pagriezās kāds tumšs stāvs, ar kājām mīdot stikla lauskas. Kitija zināja, ka tas vēlas, lai viņa nokristu.
Kāds skrēja augšup pa kāpnēm tik strauji, ka gandrīz ietriecās pretējā sienā. Kitija pamanīja palodu apmēram pēdu virs loga. Viņa iemeta istabā vēl vienu lodi, pieķērās pie palodas un pievilkās, ar kājām atsperdamās pret sienu un sajuzdama griezīgas sāpes savainotajā rokā.
Istabā atskanēja sprādziens. Pa logu izšāvās ārā dzeltenzaļas liesmas, un iela tika izgaismota kā dienā.
Tad maģiskā gaisma pagaisa. Kitija karājās pie sienas, meklēdama, kur vēl varētu pieķerties. Viņa sataustīja vēl vienu atbalsta punktu, pieķērās pie tā un sāka rāpties augšup. Tālāk bija margas, aiz kurām, Kitija cerēja, varētu būt plakans jumts.
Miega trūkums un bads bija padarījis Kitiju gurdu, rokas un kājas šķita svina pielietas. Viņa apstājās, lai atvilktu elpu.
Zem viņas pārsteidzoši tuvu atskanēja skrapstošas skaņas. Uzmanīgi, cieši turoties pie ķieģeļu sienas, Kitija atskatījās uz mēness apspīdēto ielu. Apmēram pusceļā no ietves līdz viņai pacēlās kāds stāvs. Lai labāk veiktos kāpšana, tas bija daļēji mainījis vilka tēlu nagi bija kļuvuši par asmeņiem līdzīgiem pirkstiem, zvēra ķepas pārvērtušās par muskuļotām cilvēka rokām. Tomēr seja palika tāda pati plati atplesti žokļi, asi zobi, izkārta mēle. Dzeltenās acis vēroja Kitiju.
Šis skats gandrīz lika Kitijai atlaist rokas un nogāzties uz ielas. Viņa piespiedās pie sienas, atbrīvoja vienu roku un iebāza to somā. Meitene paņēma pirmo, kas pagadījās pa rokai tā bija lode -, un meta ar to vajātājam.
Nedaudz pagriežoties, lode palidoja garām vilka mugurai, nokrita uz ietves un uzliesmoja.
Vilks ierūcās un kāpa augstāk.
Kitija iekoda lūpā un ari rāpās augstāk. Neņemot vērā sāpošo ķermeni, viņa rāpās arvien ātrāk, baidoties, ka kuru katru brīdi sajutīs zobus iecērtamies kājā. Viņa dzirdēja, ka briesmonis gandrīz min uz papēžiem.
Margas… meitene pieķērās pie tām, sagrīļojās un krita. Soma palika zem viņas, un viņa nevarēja piekļūt ieročiem.
Meitene pagriezās uz muguras. Tobrīd vilka galva parādījās pār margām, ostot asins tērcīti, kas bija nopilējusi no rokas. Dzeltenās acis dzalkstīja, lūkojoties uz meiteni.
Kitija sataustīja nazi pie potītes un izvilka to ārā.
Viņa piecēlās kājās.
