Darbnīcas bija zemas, ne augstākas par diviem stāviem. Dažām no tām bija aizsisti logi un durvis, citām bija izdauzīti stikli un logi vērās kā aklas acis. Kitija brīdi stāvēja un gaidīja, smagi elpodama nakts klusumā. Viņa ievēroja savu likumu nekad nemesties pa galvu pa kaklu tumšās, nepazīstamās vietās. Tomēr priekšā nekas nebija manāms. Viss bija klusu.
Ielas galā, tieši pie otrās laternas, stāvēja trīsstāvu ēka, augstāka nekā pārējās celtnes šajā ielā. Iespējams, ka pirmais stāvs kādreiz bija izmantots kā garāža tam bija platas durvis, pa kurām varēja iebraukt automašīna. Tagad tās klāja tīkls. Otrajā stāvā plaši logi iezīmēja biroja vai privāto dzīvojamo platību. Visi logi bija tumši izņemot vienu, kurā spīdēja blāva gaisma.
Kitija nezināja, kuru no ēkām Mandrāks bija izvēlējies par slēptuvi, tomēr šī ar vienīgo gaišo logu visā ielā tūlīt pat piesaistīja viņas uzmanību. Meitene kādu laiku to vēroja, tomēr nespēja neko saskatīt, izņemot to, ka logam varētu būt aizvilkts priekšā aizkars. Viņa stāvēja pārāk tālu, lai redzētu skaidri.
Nakts bija auksta. Kitija nošņaukājās un noslaucīja degunu piedurknē. Sirds sāpīgi sitās, bet viņa tam nepievērsa uzmanību. Bija laiks rīkoties.
Meitene šķērsoja ietvi pirms pirmās laternas un uzmanīgi zagās uz priekšu, vienu roku gar sienu, otru uzlikusi uz somas. Ar acīm viņa vēroja ielu, tukšos namus, tumšos logus un gaišo logu tālu priekšā. Kitija ik pēc pāris soļiem apstājās un ieklausījās, bet viss bija klusu. Viņa virzījās tālāk.
Tagad meitene jau atradās pret plati atvērtajām durvīm, kuras viņa rūpīgi nopētīja, tomēr nekas pat nepakustējās.
Tagad viņa stāvēja pietiekami tuvu, lai redzētu, ka apgaismotais logs ir aizklāts ar diezgan netīru audumu. Tas acīmredzot nebija pietiekami biezs, jo caur to varēja saskatīt ēnas. Meitene neveiksmīgi mēģināja saskatīt, kas tas bija, tomēr spēja noteikt tikai, ka tas ir cilvēks.
Viņa lavījās tālāk. Pa kreisi bija salauztas durvis. Kitijai, ejot tām garām, kļuva pavisam neomulīgi viņa zagās uz priekšu piesardzīgi, nenovērsdama acis no durvīm, bet tā arī neko nepamanīja. Varēja saost nepatīkamu dzīvnieku smaku, kāda dažkārt plūst no tukšām mājām. Iespējams, kaķi vai klejojošie suņi, kas bieži bija manāmi pamestajos Londonas rajonos. Kitija devās tālāk.
Meitene apstājās pie otrās laternas un tās gaismā pārskatīja ielu. Namā ar platajām garāžas durvīm, kam priekšā bija aizvilkts tīkls, viņa vienā sienā pamanīja mazas durtiņas. Skatoties no šejienes, tās šķita pat nedaudz pavērtas.
Pārāk labi, lai būtu patiesība? Iespējams. Kitija šo gadu laikā bija iemācījusies jebko tik vienkāršu uztvert kā papildu briesmas. Viņa izlēma apskatīt pārējo apkārtni, pirms doties pie vilinošajām durvīm.
Meitene vēlreiz palūkojās apkārt un pamanīja divas lietas.
Pirmais viņu piesaistīja skats logā. Uz īsu brīdi gar logu pazibēja kāda ēna, un šoreiz la bija skaidri saskatāma. Viņas sirds apmeta kūleni. Tagad Kitija droši zināja, ka Džeikobs ir tur.
Bet otrs siluets parādījās otrpus ielai acu augstumā. Te laterna meta uz ietves un mājas sienas gaismas apli. Sienā bija šaurs logs un tālāk atvērtās durvis, un Kitija, pasperot soli uz priekšu, pamanīja, ka durvīs ir redzama gaisma, kas aizstiepjas diagonāli pa grīdu. Un vēl viņa pamanīja ēnā vīrieša siluetu. To ieraudzījusi, meitene apstājās.
Viņš stāvēja, atspiedies pret sienu mājas iekšpusē aiz pavērtajām durvīm netālu no loga, jo ēnā bija redzama tikai viņa galva. Cilvēkam bija diezgan iespaidīgs žoklis vai varbūt tā izskatījās gaismas dēļ. Viņš tur stāvēja un nosita laiku gaidīdams.
Kitija atkāpās līdz sienai, neuzdrošinādamās elpot. Viņa pēkšņi saprata, ka jau ir pagājusi garām divām šādām uzlauztām durvīm un līdz ielas galam bija vēl divas. Un iespējams, ka katrās no tām bija stāvējis šāds vīrs. Tiklīdz viņa nonāks līdz mājai ielas galā, lamatas tiks iedarbinātas.
Bet kas viņu ielenc? Mandrāks? Vai varbūt vēl šausmīgāka doma Hopkinsa kungs?
Kitija dusmās sakoda zobus. Ja viņa ies tālāk, viņa nonāks ielenkumā. Ja bēgs, Džeikobs paliks burvju varā. Pirmā rīcība varbūt nozīmēja pašnāvību, bet otrā bija vienkārši nepiedodama.
Meitene atvēra somu, izņēma virsējo ieroci uguns stieni un devās tālāk, nenolaizdama acis no silueta durvju ailē.
Tas nekustējās. Kitija gāja cieši gar sienu.
Viņai priekšā iznāca un nostājās kāds vīrs.
Pelēkā uniforma lieliski saplūda ar nakti pat tik tuvu, lai gan būdams plecīgs un ražens, vīrs izskatījās kā izkāpis no ēnu valstības. Tomēr viņa balss, zema un piesmakusi, bija gana ticama.
Nakts policija. Jūs tiekat arestēta. Nolieciet somu zemē un pagriezieties ar seju pret sienu.
Kitija neatbildēja. Viņa lēnām kāpās atpakaļ, nonākot ielas vidū tālāk no atvērtajām durvīm. Viņai rokā bija uguns stienis.
Policists pat nemēģināja viņai sekot. Šī ir jūsu pēdējā iespēja. Apstājieties un nolieciet ieročus. Ja nerīkosieties, kā pavēlu, gatavojieties nāvei.
